Vannas istabas asaras.

Shooting "Madara" from Kupi Kozu on Vimeo.

Kur vien es dzīvoju, tur vienmēr pludo vannas istaba. Sākumā man likās, ka sodāmi ir citi, taču viņi pārstāja būt vainīgi, līdzko sāku dzīvot viena. Tagad jau esmu pieradusi, ka, izkāpjot no vannas, iekāpju peļķē. Sākumā vēl mēģināju saprast, kā tas ūdens tur gadās. Bet pēc vairākām nevieksmīgām attiecībām ar santehniķiem, pieņēmu, ka ūdens caur flīžu šuvēm tek uz augšu. Jā, tek tieši manā vannas istabā. Un ar laiku jau pierod, ka pati varu neslaucīties - kamēr sasmeļu grīdu, tikmēr esmu nožuvusi. Bet tikai šodien es sapratu, ka patiesībā uzlieku šai mazajai iztabiņai pārāk lielu nastu.

Tā man ir šķīstītava, kurā izraudāt vecos grēkus. Tā ir telpa, kurā skaļi apspriežu savus kompleksus. Tā ir vieta, kurā (kā mamma bērnībā mācīja) var pat grauzt nagus. Tur es nokārtojos un sakārtojos. Tur es esmu tāda, kāda es nedrīkstu būt nekur citur. Vannas istabā no alkohola tiek atmērcētas manas drēbes. No šīs istabas nekad neiziet visi tie sadāvinātie auskari. Tur paliek mans nogurums, miegs un izsalkums. Un kafijas biezumi.

Salīdzinoši nesen vannas istabai ir parādījušies arī jauni klienti. Tur Mākonis pārcieš tuvākās kucītes suņu dienas un Matilde bļauj pēc mīlniekiem. Šodien viņa tur atkopjas no nakts randiņa ar rudo un uzsūktajām smakām. Kaķu sekss smird pēc runču čurām.

Mīļā vannas istaba, paldies, ka Tu man esi. Lūdzu beidz raudāt, jo Tu man esi vienīgā.
Ps. Video ar vislabākajām atmiņām no Madaras laukiem, kuros nav vannas istabas, un zobus tīra, mutē ķerot lietus ūdeni.
Pss. Madara, Tu pati esi mana mūza!