Gatavojoties mēnesim, kurā izlasīt sakrāto grāmatu kaudzi, izrunāt visas neizrunātās sarunas, atpūsties no telefona un beidzot, beidzot ieturēt gadiem atlikto datorpauzi, mani pārņēma menopauzes sajūta. Veselu mēnesi neko neradīt?! Ko tad man būs būt darīt? Izradās, tur visa tā terapeitiskā sāls - iemācīties sevi netirdīt, bet izbaudīt. Un, kad Tev nokrīt nost viss bezjēdzīgi internetā pavādītais laiks, visas sarunas par neko, rutīnas cēlieni un bezjēdzīgie skrējieni, tad Tu paliec pliks tikai un vienīgi ar savu balto, neiesauļoto pakaļu. Pakaļu, kura grib lēkt augstāk, nekā var. Pakaļu, kurai, mīkstajā dīvānā sēžot, ir tik ērti un izdevīgi neko nedzirdēt un neredzēt. Pakaļu, kura mēdz kājām likt skriet un galvai sisties pret sienu. Pakaļu, kura... Un tad nu ej un mēģini kādam vietējam iestāstīt, ka arī Tu esi tikai cilvēks!
Kā raksta indiešu rakstnieks Aravinds Adiga, Indijā sadzīvo India of Light un India of Darkness. Gaisma iespīd abos krastos, kuri ieskauj tumšo Indijas vidieni. Un arī starp 1,2 biljoniem cilvēku skaidru, stereotipu un tradīciju nesamaitātu dvēseļu ir tik pats liels retums kā baltais tīģeris džunģļos. Tā mēs tur viens otru pētījām un izklaidējām. Viņi mūs ar savām dejām, vājprātīgo satiksmi, ieskatu uz ielas ierīkotajās guļamistabās, nepārtraukto uzmetienu un stāstiem, kāpēc tā atkal ir sanācis. Arī mēs nelikām vilties... būdami tieši tādi, kādi mēs esam. Nevaru viņiem nepiekrists - mēs tiešām no malas esam ņirdzīgi.
Un brīdī, kad es, beidzot visu sapratusi, pavēros pret debesīm pateikt paldies, mani sveicināja apgāzies mēnesis un ačgārni greizie rati. Pag, tad viss tomēr ir vēl savādāk?
Forshi! Es jau domaaju, ka esi apmaldijusies :)
AtbildētDzēst