Gudrības zvani.

Ripinājos ar riteni gar baznīcu, kad tā pēkšņi sāka zvanīt. Redzēju tornī dancojam lielo zvanu un neredzēju nevienu, kas to kustina. Ko diez šis mirklis nozīmē? Es gar baznīcu, bet šī man zvana... Tieši tik daudz paspēju nodomāt, kad manā ceļā atvērās automāšīnas durvis.

Nē, es neieskrēju. Nobremzēju līdz ar augstpapēžu kurpēm, kuras, izliktas uz ceļa, gaidīja savas kājiņas. Pēc kājām tā uzreiz nepazinu, bet tā bija mana universitātes pasniedzēja. Viena no trim macībspēkiem, kuri negāja vienkāršāko ceļu, visiem saliekot labas vai sliktas atzīmes. Pie viņas bija jāsaprot, nepietika tikai ar iemācīšanos. Atceros, ka pa retam nācās pārtraukt zvilnēšanu Ziedoņdārza zālājā un braukt uz universitāti aprunāties. Kā man tas toreiz besija. Un ko tik es toreiz par viņu nedomāju... Vasarsdarbi beidzās līdz ar saprašanas atnākšanu. Tai brīdī es redzēju lepnumu viņas acīs, ka viņa ir sevi ieguldījusi sveša cilvēkbērna nākotnē.
Iespējams, ka šodien tie baznīcas zvani skanēja manā galvā, jo pirmo reizi manī uzplaiksnīja  pašaizliedzīga darba jēga. Tātad universitāte man iemācīja arī ko mazliet vairāk par normatīvos noteikto programmu. Paldies.