Greizais mīļums.

Pirms svētkiem Mākslas akadēmijas studentu tirdziņā nopirku visšķībāko jaku pasaulē. Viņa bija tik nepareiza, tik neveikla, ka momentā kļūva mīļa. Laikam mani pievilka tas, ka viņai nebija nekādu pretenziju. Viņa nekandidēja uz augsto modi vai meiteņu sajūsmu, visdrīzāk viņa nekandidēja pat uz sekmīgu atzīmi. Tai jakas šķībumā pazūd manā greizā mugura un izgāztais vēders. Droši vien iztaisnotos pat Pizas tornis.

Mazo lietu spēks.

Sakot, ka visa sāls tajās mazajās lietās, es tieši to arī domāju. Sīkumi maina lielas lietas, un to vērojot es  jūtos tik aizkustināta, it kā man dotu redzēt kā skudra maina Daugavas tecēšanas virzienu.

iztēles sērfotājs.

Droši vien interneta vēsturnieki šo laiku sauc par "kad sērfošanu aizstāja twītošana" periodu. Tikmēr es kā vecs komunists spītīgi atsakos pieņem demokrātisko pasauli ar tās publiskajiem čiepstieniem un pieturos pie vecās labās viedokļa uzspiešana blablaa formā šeit pat. Un turpinu sērfot. Ik pa laikam pagūglēju ceļojumu galapunktus, paskatos kādas tur pludmales un iztēlojos, kā es tur. Ik pa laikam paskatos Keitas Mosas bildes, un turpinu domās defilēt. Tad pārmaiņas pēc atrodu kādas universitātes studiju piedāvājumu un turpinu tur mācīties...

sniega gudrība.

Vakar vakarā, beidzot nonākot horizontālā stāvoklī, es sapratu, ka man patiešām nav ko teikt. Ne Tev, ne sev, nevienam. Tā mazliet pārsteigta par domu zudumu es aizmigu tieši 246 lapaspusē. Vai esat pamanījuši, cik miegs tomēr ir tolerants?! It kā nāk Tevi sagrābt un izslēgt, tomēr pagaida līdz tiec pie nodaļas beigām. Manējais tā vienmēr dara. Ja viņš vēl atlocītu lapas stūrīti un aizvērtu grāmatu, tad man liktos, ka tās grāmatas pašas lasās.

pagātnes vilkšana.

Ja aiziet no darba neatskatoties, tad pēc pāris gadiem var nākties smagi nopūlēties, lai kādu savu veikumu sadzītu rokā. Pirmām kārtām jau jāatceras, ko esi uztaisījis. Tad jātiek galā ar mirkļa depresiju, jo atklāsme, ka neko jau tādu atmiņā paliekošu, atstāj rūgtumu zem mēles. Tad kāda diena jāpavada internetā googlējot visus vecos klientus, lai saprastu, ka no taviem darbiem tur palikušas tikai drumstalas. Vietā sen nākuši citi - jaunāki, spēcīgāki, ar citu saukli un svaigākām sejām. Un, kad kopā ar rūgtumu norīts arī lepnums, tad jāsūta vecie kolēģi arhīvā un jāuzklausa sašutums, kāpēc gan neesot paņēmis līdzi ne kripatiņu pagātnes.