Es ilgus gadus dzēru kafiju ar garo pienu jeb Latti. Tas savukārt diktēja noteikumus manam rīta cēlienam. Šādas lielās kafija baudīšanai ir nepieciešams laiks, ērta vietiņa un patīkams skats. Parasti šis baudīšana process beidzās ar aizsapņošanos, un attapšanās brīdī es jutos tik sasapņojusies, ka vajadzēja vēl vienu atjēgšanās kafiju. Savukārt divas garās kafijas mana kunģa izmēriem ir tieši tik, lai tas izspiestos uz āru un ļautu man iztēloties mirklīgu piena fontānu caur nabu. Un tā teju katru rītu. Līdz vienu rītu es pieķēru, ka jau kādu laiku dzeru kafiju ar pienu. No mazās krūzītes, ar uz pusi mazāk cukura. Ātri izšauju paralēlajās darbībās (pie spoguļa, tīrot zābakus vai ar vienu roku jau bakstot klaviatūru) un dodos tālāk. Bez liekām cermonijām un pompa. Manā dzīvē vairs nav kafijas dzeršanas rituāla, toties rīta cēliens beidzas krietni agrāk. Vairāk laika paliek vērošanai.
Un vērojot, kā mazās lietas izmaina kopumu, paliek domīgi. Izrādās, ka pat kastanim mēteļa kabatā ir nozīme!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru