Ja aiziet no darba neatskatoties, tad pēc pāris gadiem var nākties smagi nopūlēties, lai kādu savu veikumu sadzītu rokā. Pirmām kārtām jau jāatceras, ko esi uztaisījis. Tad jātiek galā ar mirkļa depresiju, jo atklāsme, ka neko jau tādu atmiņā paliekošu, atstāj rūgtumu zem mēles. Tad kāda diena jāpavada internetā googlējot visus vecos klientus, lai saprastu, ka no taviem darbiem tur palikušas tikai drumstalas. Vietā sen nākuši citi - jaunāki, spēcīgāki, ar citu saukli un svaigākām sejām. Un, kad kopā ar rūgtumu norīts arī lepnums, tad jāsūta vecie kolēģi arhīvā un jāuzklausa sašutums, kāpēc gan neesot paņēmis līdzi ne kripatiņu pagātnes.
Šodien es sapratu, ka šim sašutumam bija pat iemesls - mūsu tauta velk līdzi lielās pagātnes lauskas, bet es neesmu paņēmusi līdzi nevienu .doc un nevienu .jpg! Lai gan pati to nepraktizēju, bet no sirds saprotu labā vilkšanu sev līdzi. Brīvdabas muzejs, Leļļu muzejs, Kleitu muzejs... Bet mums ir arī Okupācijas muzejs, Kara muzejs, Barikāžu muzejs un nesen atvēries arī Ebreju genocīda piemiņas muzejs Spīķeros. Varbūt tāpēc mums ir tik grūti tik uz priekšu, ka neatlaidīgi velkam līdzi visu, kas ar mums noticis?! Kolektīva piedošanu varētu mūsu tautu padarīt par pāris tonnām vieglāku. Pamēģinām?
sho ierakstu biju palaidis garaam..
AtbildētDzēstes jau sen visu lieko esmu atmetis ;)
life is simple! :)
Tieši par šito es iedomājos nesen, kad kaimiņi mums svinīgi nodeva karogu, kurš nākamgad uz visiem svētkiem būs jāizkar mums. Izrādījās, ka svētku dienas ir tikai dažas, visas pārējās ir skumju notikumu atceres dienas.
AtbildētDzēstes saku pamēģinām.
AtbildētDzēstkā saka kādā dziesmā - no regrets.just love