sniega gudrība.

Vakar vakarā, beidzot nonākot horizontālā stāvoklī, es sapratu, ka man patiešām nav ko teikt. Ne Tev, ne sev, nevienam. Tā mazliet pārsteigta par domu zudumu es aizmigu tieši 246 lapaspusē. Vai esat pamanījuši, cik miegs tomēr ir tolerants?! It kā nāk Tevi sagrābt un izslēgt, tomēr pagaida līdz tiec pie nodaļas beigām. Manējais tā vienmēr dara. Ja viņš vēl atlocītu lapas stūrīti un aizvērtu grāmatu, tad man liktos, ka tās grāmatas pašas lasās.

Šis rīts atnesa skaidrību. Pie gultas nokritusī grāmata liecināja par manu klātbūtni lasīšanas procesā, bet aizputinātā pasaule ļāva apsēsties un padomāt. Un nemaz nevajadzēja tik daudz, lai saprastu, ka domu zudums ir tieši saistīts ar laika trūkumu. Skrienot un skrienot tik daudz kas ir palicis nepamanīts. Pa kuru laiku baltā suņa mugura palikusi riža? Vai tiešām zīlītēm uztaisītā barotava joprojām stāv mājās uz galda?! Es joprojām nemāku iekurināt kamīnu!

Tā nu piepūstajā tenisa kortā skatoties uz mainīgo sniega rakstu plēves jumtā, piezagās apziņa, ka tas sniegpārsliņās paslēptais ūdens tiešām ir dzīvs. Viņam ir krietni jānopūlas, lai mēs iestrēgtu, pasēdētu un beidzot saprastu, cik bezjēdzīgi ir akli skriet.

Foto: Raimonds Galuza