Gudrības zvani.

Ripinājos ar riteni gar baznīcu, kad tā pēkšņi sāka zvanīt. Redzēju tornī dancojam lielo zvanu un neredzēju nevienu, kas to kustina. Ko diez šis mirklis nozīmē? Es gar baznīcu, bet šī man zvana... Tieši tik daudz paspēju nodomāt, kad manā ceļā atvērās automāšīnas durvis.

Nē, es neieskrēju. Nobremzēju līdz ar augstpapēžu kurpēm, kuras, izliktas uz ceļa, gaidīja savas kājiņas. Pēc kājām tā uzreiz nepazinu, bet tā bija mana universitātes pasniedzēja. Viena no trim macībspēkiem, kuri negāja vienkāršāko ceļu, visiem saliekot labas vai sliktas atzīmes. Pie viņas bija jāsaprot, nepietika tikai ar iemācīšanos. Atceros, ka pa retam nācās pārtraukt zvilnēšanu Ziedoņdārza zālājā un braukt uz universitāti aprunāties. Kā man tas toreiz besija. Un ko tik es toreiz par viņu nedomāju... Vasarsdarbi beidzās līdz ar saprašanas atnākšanu. Tai brīdī es redzēju lepnumu viņas acīs, ka viņa ir sevi ieguldījusi sveša cilvēkbērna nākotnē.
Iespējams, ka šodien tie baznīcas zvani skanēja manā galvā, jo pirmo reizi manī uzplaiksnīja  pašaizliedzīga darba jēga. Tātad universitāte man iemācīja arī ko mazliet vairāk par normatīvos noteikto programmu. Paldies. 

Labrīt.

Labrīt, mans bioloģiskais pulksteni. Tu atkal apsteidzi modinātāju. Labrīt, Mākoni, Tava čurāt gribēšana man vienmēr palīdz ātrāk izkāpt no gultas. Labrīt, Miera ielas tējnīca - Tavs Puero jau otro rītu dara brīnumus. Labrīt, 5.trolejbuss. Ak nē, lūdzu, neaizbrauc man gar degunu! Labrīt, Līva, tagad Tev nāksies mazliet paskriet. Labrīt, Āgenskaln! O, tiešām, labrīt! Labrīt, jaukā meitene, kura nākamajā pieturā pastāvēja durvīs. Tu manī iedvesi nojausmu par sieviešu solidaritāti. Labrīt, John Legend, paldies, ka piedziedāji The Roots. Labrīt, blondais puisi, un labrīt arī Tavām spalvainajām krūtīm. Mēs visi dažreiz mulstam. Mmmm.  Labrīt, Sinča! Tu šodien esi ļoti skaista! Labrīt, Valdemāra pasāža, es esmu Tavs neapdzīvoto gaiteņu bērns.
Labrīt arī Tev. Celies un ej izmainīt šo dienu.

prieka motors

Princesēm ir prieka motors, kuru iedarbina prieks –

sev par prieku, skriet ar prieku princesēm ir prieks.

Skriet pa zemi sausu, gausu, noķert lietu, kamēr līst,

un pa izdīgušu stigu uzskriet augstu debesīs,

tālak skriet pa zilu gaisu, kur makonīši plaukst,

skriet ar prieku, un no prieka aizvien ātrak augt.

Viņas noskrien vakardienu, ceļā apsteidz visus mūs,

skrien par to, kas ir, un tālak viņas skrien par to, kas būs.

Autors nezinām, bet par Umu.

i'm easy. i'm sunday morning.

pilsētas mūzika

Tādās dienās kā šī (kas būs bezgala saulaina!), es ar acīm filmēju klipiņus. Ēnu spēle, mākoņi peļķēs, garām skrienošās steidzīgās kājas, pretimnākošo smaidi un neizpratne. Ieraugi to pilsētas kaķi, izgrezno tramvaju rutīnu un izbaudi Čakenes skatlogus.  Tik neatkārtojami viegli un gaistoši. Kaut kas, kas tikko bija un vairs nav. Viņa vietā nāca cits, kurš tagad jau arī...

cilvēcīgi dzīvniecisks.

Kaķene vienmēr ir bijusi vairāk mana. Nu tāda, kura skaļi pieprasa, dzer tikai tekošu ūdeni un pati nekad nelien klēpī. Izrādīt savu vajadzību pēc cilvēka taču reāli apdraud brīvības sajūtu.

Suns atkal ir viņa. Viņus vieno nomoda skriešana, ciešs un biežs miegs, nespēja apvainoties, krāns un pretestība pret jebkāda veida pavēlēm.

Ceļojums uz citām pasaulēm.

Arhiteks man teica: "Nāc uz visskaistāko māju visā ielā. Sarkanie ķieģeli un balkons tur." Operators teica, ka tas ir tur, kur jābūt Anatomikumam, un laikam arī esot (bet nav!), un kur kāpņu telpā jāfilmē filmas, kas laikam jau arī esot tur filmētas.
Mūziķis ieteica kafejnīcu, kur pie durvīm ar sveicienu "Gud riba!" sagaida korejietis. Bet režisors gaidīja tajā ar viesmīli kā no Samuruja.
Pavārs pusdienām ieteica sviesta zivi, bet bārmenis baidīja, ka no pārlieku lielas zvīņaino ēšanas pastiprināti augot spalvas.
Draudzene no televīzijas grib būt dīdžeja, un otra (tā, kura strādā fotošopā) viņai pievienojas. Tikmēr draugs no konkurējošās televīzijas dzied Eirovīzijā, un ļauj man būt lepnai!

A es... Es mazliet māku runāt visās šajās valodās, jo viņi mani mazliet ir ielaiduši savās pasaulēs.