Savējā Liepāja.

Tikko gribēju sākt taisnoties, ka šis nav Liepājas domes apmaksāts blogs tūrisma veicināšanai, bet sapratu, ka nu nafig. Es vienkārši gribu to zilo (esmu dzirdējusi arī par zaļo!) Liepājas goda pilsoņa pasi. Kuram no jums tāda ir?! Adodiet! Ja kādam strādā radi Liepājas domē - iesakiet. I'm here, still waiting. Kāpēc man viņu vajag? Lai godājami visus varētu saukt par savējiem. Savādāk dažreiz tā jocīgi - puiši nokrīt pie kājām lausties ar rokām, un es nesaprotu - ko man tagad - kaunēties, ka viņi redz man zem svārkiem?! A, ja visi savēji, tad visi savējie...

Gājām Sestdien uz Hobos koncertu gar Rožu laukumu un kino Balles stāvlaukumu, kad pēkšņi kāda jaunas meitene sāka bļaut: "Tikai ne pret manu mašīnu, griez uz citām, tikai ne pret mūsējo!" Puhh, un bailīgi tiek atvērta vēl viena šampanieša pudele šajā pasaulē. Savējās, kas savējās. Es arī nekādi netieku ar to šampanieti galā, jo vienatnē vispār netieku viņam klāt!

Man ir aizdomas, ka Liepājai es patīku tik pat ļoti, cik viņa man. Visu brauciena laiku kāds mūs apbēra ar spīdumiem. Smuki, priecīgi, bet ellē ratā kā tas nākas, ka spīdumi man ir pat kabatās?! Pirmais un pagaidām arī vienīgais izskaidrojums, ko mēs trijatā izlaidušās lielajā meiteņu gultā izsecinājām - piedzērusies feja visu laiku kratīja to zizli virs mums. Priekā feja!
Feja priecīga arī no rīta. Viss vienos spīdumos un šampanietis brokastīs. Bet, kad bija jābrauc mājās, tad es sapratu, ka manas mājas ir tur, kur ir mani draugi.