Draudzība apkārt globusam!

Dažreiz tā vienkārši notiek, ka Tu kādu satiec un jūs uzreiz kļūstat par labiem draugiem. Un pēc tam jau vairs nav svarīgi, uz kuru pusi katrs braucat, ko darat un cik bieži viens ar otru runājat. Dažreiz tā vienkārši notiek, ka Tev dzīve piešķir kādu, ar kuru tiekoties pat pēc gada sajūta ir kā tiekoties pēc nedēļas. Nav mulsuma brīžu, nav neveikla klusuma un sarunu par laiku.

Tavas dzīves scenārijs.

Jo vairāk es iedziļinos, jo dziļāk manī iesakņojas sajūta, ka kāds mūs vada. Un te es nerunāju ne par dieviem, ne par kosmisko enerģiju, pat ne par ķirzakām, kuras it kā jau sen pārvaldot pasauli. Tas ir miesīgs cilvēks, ar savām vājībām un savām vēlmēm, no kurām viena ir būt pieprasītam citu cilvēku (patērētāju) vidū. 

Lielpilsētas sajūta.

Tā pat kā visiem, man gribas to, kā man nav. Pēdējā laikā stipri svārstos starp diametrāli pretējām vēlmēm -  dzīvot lavas laukā un lielpilsētā. Šobrīd uzvaru pār mani ņem vēlme pēc lielpilsētas sajūtas, jo tik ļoti gribas apburzīties cilvēkos, pavadīt dienu Worhola ekspozīcijā un vakarēt mazā kafejnīciņā.

Kā adīt seksīgi!?

Man jau bija aizdomas, ka patērētāju sabiedrības kopīgais uzskats par rokdarbiem un paša roku darbu nav nekāds glaimojošais. Un tik un tā Andželīnas paziņojums filmā 'Salt', ka rokdarbi un ēst gatavošana nav seksīgi, mazliet apbēdināja.

Mammas sievišķība!

Mana dārgumu lāde nav aprakta dziļi zemē, bet uznesta bēniņos. Tā ir tik milzīga, ka sķiet, ka tā tur stāvējusi mūžīgi un māja gluži vienkārši tai apbūvēta apkārt. Es pat nespēju iedomāties nevienu reālu veidu, kā to lielo trīsdurvju skapi kāds ir uznesis bēniņos. Vecāmāte, protams, manu iztēli nolika pie vietas: "Beidz muļķoties! Izjaucām pa daļām un uznesām!" Bet neviens nespēj nolikt pie vietas manu sajūsmu, ka viņa ir saglabājusi trīs māsu jaunību bēniņos!

Pirmā publiskā saruna ar sevi.

Ak, ir tik labi beidzot ķerties pie lietas un apmierināt gadu dīkstāvē nomesto rakstīšanas prieku.
-Kāpēc es to nedarīju ātrāk?

Meklējam pozas garenai bildei.

-Redz, raksta tematu apstiprināšanu ar žurnālu redaktoriem, iekļaušanās laika termiņos un reāla rezultāta redzēšana tikai pēc mēneša vairs nenesa agrāko prieku.
-Labi, un aizmirstot visus jau iepriekš izdomātos attaisnojumus, kāpēc es nerakstīju tad, kad man to tiešām gribējās?