Pirmā publiskā saruna ar sevi.

Ak, ir tik labi beidzot ķerties pie lietas un apmierināt gadu dīkstāvē nomesto rakstīšanas prieku.
-Kāpēc es to nedarīju ātrāk?

Meklējam pozas garenai bildei.

-Redz, raksta tematu apstiprināšanu ar žurnālu redaktoriem, iekļaušanās laika termiņos un reāla rezultāta redzēšana tikai pēc mēneša vairs nenesa agrāko prieku.
-Labi, un aizmirstot visus jau iepriekš izdomātos attaisnojumus, kāpēc es nerakstīju tad, kad man to tiešām gribējās?

- Eh, nu viņi jau nemaz neļāva rakstīt par man interesantām tēmām!
-  Atkal vainīgi viņi?!
-.... Bet tagad es esmu saņēmusies. Tu taču redzi, vai ne? Es beidzot sapratu, ka varu rakstīt viņiem nemaz nejautājot! Es taču varu rakstīt par to lasītājam neko pretī neprasot! Es taču varu rakstīt vienkārši tāpēc, ka man patīk rakstīt!
- Un kāpēc es domāju, ka kādu tas viss varētu interesēt?
- Nu, ja neinteresē, ko es rakstu, tad lai vismaz apskatās bildes! Hhh. Bet vissvarīgākais, lai vienam tie mani garadabri un bildes atstāj kaut mazāko iedvesmas, domu graudu. Ja liks pasmaidīt, tad jau tā būs uzvara!

Tā nu sevi pierunājusi, pierunāju vēl Kristu un Agati piedalīties radošajā projektā "žurnāla vāks". Agate zīmēja, Krists fotografēja, Mārtiņš un Aldonis turēja balto ekrānu fonā. Tikmēr pie blakus galdiņa "Ievas veselība" intervēja un fotografēja Auziņu cepam garneles. Sajūta kā preses namā, nemeloju! Tad nu sākam!