Mana dārgumu lāde nav aprakta dziļi zemē, bet uznesta bēniņos. Tā ir tik milzīga, ka sķiet, ka tā tur stāvējusi mūžīgi un māja gluži vienkārši tai apbūvēta apkārt. Es pat nespēju iedomāties nevienu reālu veidu, kā to lielo trīsdurvju skapi kāds ir uznesis bēniņos. Vecāmāte, protams, manu iztēli nolika pie vietas: "Beidz muļķoties! Izjaucām pa daļām un uznesām!" Bet neviens nespēj nolikt pie vietas manu sajūsmu, ka viņa ir saglabājusi trīs māsu jaunību bēniņos!
Es nekad neizpētu visu skapja saturu, bet kā mazs bērns pataupu sev un vecaimātei prieku priešdienām. Man prieks par mammas daļiņu manā garderobē, vecaimātei prieks, ka kādam viņas 30 gadus lolotais ir vajadzīgs. Tā nu kādā lietainā dienā, kad visa Latvija priecājās par sēņu ražu, es priecājos par mammas dzeltenbrūno plašķi. Tieši mans izmērs, tieši tāds, kādu šim rudenim varētu vēlēties! Ar mazliet uzrautiem pleciem, mazliet pāri celim, un tikai mazliet noputējis. Tagad lai līst kaut līdz Jāņiem! Stāvēju pie spoguļa un pirmo reizi dzīvē pa īstam sapratu, ka mana mamma ir bijusi sieviete. Sieviete! Ar savu šarmu, savu stilu un attieksmi. Kā Odrija Hepberna svilpjot Ņujorkas dzeltanajam taksim, tikai bez cigaretes rokā. Tieši tāda sieviete, kāda šogad atkal ir nākusi modē. Ar visu dzeltenbrūno plašķi!
Lasu un smaidu.
AtbildētDzēstLai gan tas savā ziņā ienes mazliet skumju, jo mani vecāki/vecvecāki dažādu apstākļu dēļ dikti daudz ko [gandŗiz visu] no sendienu lietām ir izmetuši laukā.
Bet šādi lasīt ir garšīgi - par to cita prieku ir ar prieks .