Lielpilsētas sajūta.

Tā pat kā visiem, man gribas to, kā man nav. Pēdējā laikā stipri svārstos starp diametrāli pretējām vēlmēm -  dzīvot lavas laukā un lielpilsētā. Šobrīd uzvaru pār mani ņem vēlme pēc lielpilsētas sajūtas, jo tik ļoti gribas apburzīties cilvēkos, pavadīt dienu Worhola ekspozīcijā un vakarēt mazā kafejnīciņā.

Ehh! Vakariem lielpilsētās ir īpaša burvība. Pa dienu sakrātā nasta tiek iemesta metro renstelē un tā vietā uzvilkts smaids un atvērtība. Vakaros lielpilsēta paliek saliedēta, jo visi tiecas uz vienu - uzkrāt pēc iespējas vairāk iedvesmas nākamai dienai. Blakus galdiņš novēro galdiņu pa labi, viesmīle Tev uzsauc dzērienu, jo viņai patīk Tavi zābaki. Eh, kas ir zābaki salīdzinot ar apmierinātas viesmīles seju?!  Nāc, mainām manus zābakus pret darbā neesošā kolēģa kedām! Vai varu dabūt papildus ķiploku devu uz manām garnelēm?! Jā, šovakar es varu kaut pati vārtieties ķiplokos! Eh, lielpilsētas vakari.

Piektdien beidzot izgāju pilsētā. Izgāju kā pienākas - ar vakariņām pilsētas vecākajā restorānā un kārtīgu ekskursiju pa kafejnīcām (tas taču skan daudz smalkāk par bāru vai klubu, vai ne?). Un zini ko - visur bija pilns ar pēc sabiedrības alkstošiem cilvēkiem! Pat restorānā piektdienas vakarā ir jāgaida uz brīvu galdiņu! Viņi visi tver viens otra uzmanību, ļaujas atklātām sarunām un uzspiestās pieklājības normas aizskalo ar alkoholu. Tā nu trešo reizi atgriežoties atpakaļ Cubā, dzerot Islandes ķimeņu šņabi un mēģinot sajust savas augstpapēžu zābakos iesprostotās kājas, es beidzot atradu to lielpilsētas sajūtu te pat mājās. Galvā sāka skanēt vakara sākumā saņemtais kompliments no restorāna apkalpotājiem: "Pieticība ir Jūsu rota!", un es sev biju spiesta atdzīt, ka nav jau slikti arī te pat. Te mājās!  

Foto: Armands Leitis, Ņujorka.