izdomāta pasaule.

Kā es aizbraucu uz kādu studentu pārņemtu pilsētu, tā sirds plīst un arī gribas. Gribas to mazo, piesmakušo istabiņu, ilgošanos pēc mājām, makaronus rītā-pusdienā-vakarā un bibliotēku. Jā, nez kapēc sajūta, ka mācīties var tikai caur cīņu un kaut nelielām, bet ciešanām, manī iesakņojusies diezgan stabili. Laikam tāpēc studēšanu Rīgā nespēju uztver nopietni - te viss ir tik ērti un ierasti, ka studentu apliecība manā makā nespētu mainīt manus dienas paradumus.

Šodien aizdomājos, ka varbūt nav ko mēģināt izvēlēties starp režiju/scenāriju/ scenogrāfiju, bet dot priekšroku antropoloģijai. Papētīt dažādus cilvēkus, dažādas kultūras un sabiedrības. Hmm. Kāda antropoloģijas maģistre gan mani brīdināja, ka pirmajos trīs mēnešos visi sajūkot prātā, jo tiem dien dienā tiek rādīts, mācīts un stāstīts, ka viss šajā pasaulē ir izdomāts. Cilvēku uzskati, viedokļi, dzīves principi... Kāds jau pirms Tevis ir izdomājis, ka cilvēkam 5dienas nedēļā ir jāstrādā, lai viņš skaitītos adekvāts sabiedrības loceklis. Kāds jau pirms manis ir izdomājis, ka svārki ir tikai sieviešu apģērbs. Kāds (dumiķis) pirms mums abiem ir izdomājis, ka bikini pludmalē ģeld, bet apakšveļā gan nepiedienas.
Vispār izklausās interesanti. Par to varētu runāt un runāt. Vai Tu vēl te esi?!