Londonas džinsi ar latviešu dvēseli.

Par pašmāju biznesa veiksmes stāstiem mēs visu ļoti labi zinām, atbalstām un pa retam pat nopērkam. Bet kā ir ar tiem, kas savu pasaku uzbūvējuši citur? Viena šāda latviešu leģenda ir iemiesojusies Trousers London vīriešu džinsu leiblā un šobrīd gatavojas iekarot pasauli. Un viņiem ir ko teikt, no viņiem ir ko ņemt un, kas pats galvenais, viņiem ir ko dot!

Man par Trousers London gribējās uzrakstīt jau sen, bet viņi ieteica nogaidīt līdz rudenim, jo tad drīkstēs stāstīt lielos jaunumus. Un tad nesen es ieraudzīju vienu no viņiem kādā Rīgas ballītē – staltu, pašpārliecinātu, ar baltu krādziņu un fotogrāfu ieskautu. Man palaimējās, viņš man pienāca klāt, un mēs sarunājām satikties. Man palaimējās vēl vairāk, un viņš pēcāk arī atcerējās ballītē norunāto... Kasparu Upmani es notvēru pāris dienu Latvijas vizītes izskaņā - tieši pirms došanās uz lidostu. Pierunājusi viņu vēl pēdējo reizi ļauties latviešu pavāra valdzinājumam, mēģināju viņu savaldzināt pati. Neizdevās. Tagad viņš ir jau prom pie savām biksēm un grandiozajiem nākotnes plāniem, mums atstājot vien pārdomu vērtu stāstu.

Tas viss sākās pirms trim gadiem Londonā, kad Mareks Kaminskis, Arturs Naumovs un Kaspars Upmanis kādā ballītē satika britu meiteni Endželu Tenu .Visiem kā vienam bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara un ballītes kulminācijā tika izlemts - jāšuj bikses. “Nevarējām atrast tādas, kādas mums pašiem patīk, un Latvijām bijām pieraduši pasūtīt pie dizaineriem!” Nevienam no viņiem nebija nekādas izglītības modes jomā. “Tas bija traki nepareizi - bez jebkādas iepriekšējas pieredzes pēkšņi mesties šajā biznesā. Pirmais gads pagāja taustoties un saprotot, kā vispār kaut ko izdarīt un dabūt gatavu. Mums nebija nekādu kontaktu, ne paziņu, kas kaut ko varētu pamācīt. Gada laikā sapratām kā tas viss griežās un kā ar to varētu nopelnīt naudu.” No naivās idejas par bikšu šūšanu kā hobiju komanda drīz atteicās, jo, lai to visu īstenotu, bija vajadzīgi ieguldījumi un smags darbs. Pieteicās pirmie veikali ar vēlmi bikses tirgot, kas savukārt prasīja ieguldījumus ražošanā. Tas arī bija pagrieziena punkts, kas lika to uzlūkot kā biznesu. Līdz pat pirmajām atsauksmēm presē, komandai nebija galējas pārliecība, reizi pa reizie uzmācās izmisums un vēlme atmest visam ar roku. “Bet tad, kad ieraudzījām preses publikācijas un cilvēku labās atsauksmes, tad sapratām, ka nav atkāpšanās ceļa. Tas ļoti motivēja!”
Jau no laika gala Trousers London apakšā guļ stingra stratēģija. Puišu bikses izvēlēts šūt, jo licies, ka šajā lauciņā ir mazāka konkurence. Londonas vārds ielikts nosaukumā, jo tā ir viena no modes mekām. Ražots Itālijā, jo “made in italy” ir svarīgs kvalitātes zīmogs. Organiskā džinsa audums ieviests, jo tā bija plaukstoša modes un ne tikai modes tendence, kā arī nopietna pievienotā vērtība pat ne zaļi domājoša cilvēka acīs. Tā pat arī katrai biksei ir savs kārtas numurs, kas tās valkātājam atgādina par to unikalitāti. Daudz mazu sīkumiņu un krikumiņu, kas sasummējušies lielā plusā. Tas, ka leibls vēl ir salīdzinoši jauns un zināms tikai saujiņai modes patērētāju, nosaka limitēto bikšu tirāžu. “Tāds dabiski radies fenomens – limitētā tirāža biksēm piešķir papildus vērtību, jo tu zini, ka tādas pasaulē ir tikai 250. Tomēr tas nav mūsu uzstādījums, un mēs labprāt ražotu vairāk.” Šķiet, ka modes Dievs (par dzimumu varam strīdēties) viņus ir sadzirdējis un piespēlējis lielo iespēju - savai pirmajai vīriešu kolekcijai džinsu modeli izstrādāt palūdzis šobrīd par finansiāli veiksmīgāko britu modes mākslinieku uzskatītais Metjū Viljamsons.

Tas viņam izdevies raženi strādājot - ar iekāres vērtiem tērpiem piepildījis savus veikalus Londonā, Ņujorkā, Kuveitā un Dubajā, Metjū paspējis piepildīt arī H&M veikalu plauktus. “Iepazināmies, apmainījāmies kontaktiem un reizi pa reizei aizsūtījām viņam mūsu jaunos modeļus. Tā jau kādus divus gadus viņš mūs atbalsta aktīvi valkājot Trousers London dažādos modes pasākumos, fotografējoties žurnāliem un pat savu skašu noslēguma ballītēs. Un tad, pirms kādiem 6 mēnešiem viņš atsūtīja pavisam parastu e-pastu ar tekstu: “Čau, vai jūs negribat uztaisīt vienu bikšu modeli priekš manas topošās kolekcijas?” Protams, ka mēs gribam!” Tieši šobrīd itāļu rūķi rūpnīcā šūdina bikses, lai jau janvārī tās parādītos Metjū Viljamsona kolekcijā. Lielas cerības tiek liktas uz dizainera sabiedriko attiecību plānojiem pasākumiem. “Trousers London for Matthew Williamson! Tā mums ir ļoti liela izdevība kļūt zināmiem!” Metjū nav vienīgais modes svēto vārds, kas iesaistīts Trousers London veiksmes stāstā. Liela daļu nopelnu pienākas arī piegriežņu veidotājai, kas paralēli strādājusi pie Vivjenas Vestvudas un šobrīd palīdz arī Viktorijai Bekhemai. “Labu piegriežņu veidotāju atrast ir ļoti, ļoti grūti. Bikšu modeli uzzīmēt var kaut vienā vakarā, bet pēc tam nāk lielais darbs to visu izveidot nēsājamu un skatāmu uz augumu.”

Par latviešu modes māksliniekiem Kaspars runā nelabprāt, jo visi ir draugi un visiem viņš novēl izdošanos. “Manuprāt Mākslas akadēmijas lielākā kļūda ir tā, ka tur nemāca kā saražoto pārdot. Tu vari būt izcils dizainers, bet dienas beigās ir arī kaut kas jāēd!” Kaut arī patriotismu Kasparā nejūt, un viņš pats sevi jau sauc par londonieti, savu dzīves skolā iegūto pieredzi viņš nežēlo un palīdz arī kādam sev simpātiskam latviešu brendam. Modes nedēļas ietvaros atvērtajā veikaliņā pircējiem dotas Madara kosmētikas dāvanas un kopā ar biksēm nesen sāktas tirgot Londonā dzīvojošas latvietviešu juvelieres Ivonnas Popļanskas ķēdītes un rokassprādzes. Četru cilvēku komandā nesen sadalīti arī pienākumi un darbā pieņemta asistente, jo visi-dara-visu neesot īsti strādājis. Artūrs atbild par ražošanu un pāris reizes gadā brauc uz Itālijas rūpnīcu. Mareks pieslēdzas kreatīvajiem procesiem un Endžela vada sabiedriskās attiecības. Kaspara neizmērāmais darbības lauks ir internets – interneta veikals, atgādinājuma meili jau esošajiem klientiem un jaunu klientu medīšana caur sociālajiem portāliem.”Twitter mūsu gadījumā ne visai labi strādā, Facebook izmantojam, lai par sevi atgādinātu jau esošajiem klientiem, draugiem un paziņām. Savukārt pavisam jauna niša, kam ir neaptverams spēks ir blogi. Mēs nedēļu bijām Thecoolhunter bloga pirmajā lapā, kas Trousers London mājas lapai vien nodrošināja ap 1000 apmeklētājiem dienā. Auga pārdošana un cēlās atpazīstamība. Sen vairs neatmaksājas reklāma uz Vogue otrā vāka, jo tagad to pašu var panākt pāris modes blogeri ar savu ikdienišķo ierakstu. Un viņi raksta, jo dizaineri maksā!”

Manus mēģinājumus latviešu gaumi savilkt ar japāņu garšas sajūtu Kaspars mazliet piebremzē, atzīstot, ka japāņiem patīk viss, kas nāk no Rietumiem. Tāpēc arī nosaukumā Trousers London un “made in italy”, jo tas patiešām strādājot. “Japāna ir mūsu lielākais pasūtītājs ar plašāko klientu loku! Ir diezgan daudzi Eiropas dizaineri, kuri popolārāki ir tieši Japānā, nekā savās mājās.”
Pēc trim Londonā pavadītiem gadiem nākusi apjausma, ka patiesībā arī tur tas modes pūlis nav tik liels. “Aizejot uz kādu modes pasākumu vai ballīti, nāk apjausma, ka tu pusi no tiem cilvēkiem pazīsti vai esi saticis jau iepriekšējā saviesīgajā sanākšanā.”  Jau tagad ir sasniegts tāds atpazīstamības līmenis, ka potenciālie izpaltītāji ir sākuši uzrasties paši. “Lai gan atplestām rokām neviens vēl nesagaida, vismaz vairs nav jālūdzās, lai mūs pārdod. Tagad paši sāk nāk ar saviem piedāvājumiem un savām vīzijām.” Trousers London mērķis ir izplatītājs katrā valstīt, kā tas ir lielās kompānijās, jo cilvēks klātienē spēj daudz vairāk nekā no attāluma. Puiši, meitene, lai jums izdodas!
Foto: Krists Spruksts un publicāte