Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi starp vieniem vienīgiem nedrīkst. Un jo vairāk nedrīkst, jo vairāk gribas, un jo vairāk gribas, jo vairāk nedrīkst... Tā tas aug augumā kā aritmētiskā progresija līdz es vairs vispār nesaprotu, cik tad ļoti patiesībā nedrīkst. Un tad gribas pamēģināt, lai uzzinātu... Hhh. Nedrīkst!!!Tie vieni nedrīkst velkas līdzi jau no bērnības. Nedrīkst zagt, nedrīkst melot, nedrīkst zaimot, nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst. Tos es kaut cik vēl saprotu - kaut kādas pamatnormas, lai saturētu mūs cilvēcības rāmjos. Tikai kāpēc tas viss tiek mācīts caur nedrīkst!? Vai tad viņi paši nebija maziņi, un neatceras, cik tas vārds ir kārdinošs?! Cik tas nedrīkst ir vilinošs?! Viņi teica, ka mazas meitenes nedrīkst krāsot sarkanas lūpas?! Mēs toreiz nokrāsojām visu seju. Abas ar klasesbiedreni bijām ceļā no stundām uz taustiskajām dejām. Toreiz arī Dzintars bija jiftīgāks, jo tā pa īstam tas sārtums no sejas pazuda tikai pēc ikvakara mērcēšanās vannā nedēļas garumā.
Bērnībā mamma vannā deva kakao ar cepumiem, tagad ņemu līdz vīna glāzi. Laikam tāpēc, ka drīkst!
Tos otrus nedrīkst veido sabiedrība ap mani. Un tā tie nedrīkst mainās uz drīkst un atkal atpakaļ. Nedrīkst nestrādāt... nedrīkst dzīvi izniekot birojā un citiem vergot. Nedrīkst pirmdienā iedzert vīnu... nedrīkst liegt sev svinēt dzīvi. Un es tam visam pa vidu, ar tieksmi nosvērties par labu blakussēdētājam.
Tos trešos (bet droši vien, ka ne pēdējos) esmu izdomājusi es pati. Tie ir visstulbākie nedrīkst manā pasaulē, bet vienīgie, kuriem es vienmēr klausu. Nedrīkst zaļu ar zilu vilkt kopā, nedrīkst, nedrīkst nedrīkst...
Ja godīgi, nav tādu pirmo, otro un trešo. Tie visi ir manējie. Un visi atkarīgi tikai un vienīgi no manis. Es varu to visu sev arī atļaut. Piemēram, šodien. Kā Ziedonis saka: "Šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās."
Foto: Juris Pīlēns & Māris Lagzdiņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru