Vakuums smadzenēs.

Vai Tu esi ievērojis, kā neizprotamas lietas aptur smadzenes?! Jā, jā. Nevis mēs izmantojam smadzenes, lai to saprastu, bet dažas sekundes ļaujam tām beidzot atpūsties. Ieraugot kaut ko ierastu un ikdienišķu, galvai izskrien cauri doma: "Krēsls. Koks. Ā. Koka krēsls." Bet, kad pa acīm gadās kas neierasts, tad smadzenes apstulbs: "!?" Viņas beidzot nezina, ko par to domāt. Briesmīgi laba sajūta. Kaut kas līdzīgs sķaudīšanai. Kā zināja teikts vienas aizlienētas grāmatas izdomātais varonis, tieši šī iemesla dēļ cilvēkus tik ļoti saista kataklizmas, katastrofas un nāves. Es savukārt nevaru atrast iemeslu, kādēļ lai viņam nepiekristu. Kaut tas ir izdomāta tēla viedoklis.


Vakar apsveikt Latviju dzimšanas dienā bija ieradušies arī viesi no tālās Liepājas. Labas gribas žests no viņu puses, ko es ļoti novērtēju. Un tad, kaut kur starp svētku vakariņām un Staro Vērmanītis, tas notika. Sākumā smadzenes pavisam nevainīgi novērtēja samnieci: "Hmm. Blondīne. Zolīdā tipa metelī, augstpapēžu zābakos (šo faktu smadzenēm pavēstīja ausis), ar cigareti vienā un suņa pavadiņu otrā rokā. Dīvaini atgāzusies iet, jo..... !?" Klusums. Ō! Beidzot manā galvā bija klusums!!! Es tiešām uz brīdi nesapratu, kas tagad ir jādomā, vēl jo mazāk - kā man tagad būtu jārīkojas. Attapusies vērsos pie saviem draugiem, kuri acīm redzot savā valstī un klimatā tādas lietas redz katru dienu, jo viņiem viss bija skaidrs: "Tas zebras izmēra suns nav no šīs planētas. Iespējams pat, ka tas ir mūsu kopīgās iztēles auglis!" "Jā, manas vecmāmiņas sētā Liepājā redzēts vēl lielāks!" Bet es tikai stāvēju un grozīju galvu baudīdami mirkli vakuuma, ko manām smadzenēm dod skatīšanās uz līdz-elkonim izmēra suni.

Foto: Juris Pīlēns & Māris Lagzdiņš