Savējā Liepāja.

Tikko gribēju sākt taisnoties, ka šis nav Liepājas domes apmaksāts blogs tūrisma veicināšanai, bet sapratu, ka nu nafig. Es vienkārši gribu to zilo (esmu dzirdējusi arī par zaļo!) Liepājas goda pilsoņa pasi. Kuram no jums tāda ir?! Adodiet! Ja kādam strādā radi Liepājas domē - iesakiet. I'm here, still waiting. Kāpēc man viņu vajag? Lai godājami visus varētu saukt par savējiem. Savādāk dažreiz tā jocīgi - puiši nokrīt pie kājām lausties ar rokām, un es nesaprotu - ko man tagad - kaunēties, ka viņi redz man zem svārkiem?! A, ja visi savēji, tad visi savējie...

Laika vērtība.

Manā pasaulē laiks ir vērtība, ne nauda. Visvērtīgākais ir tas laiks, ko kāds ir pavadījis gatavojot un gatavojoties. Mīļākās ir paša attīstītās bildes akadēmijas laboratorijā, skaistākās kartiņas ir pāštaisītās (laikam izklausās briesmīgi neseksīgi), siltākā šalle ir draudzenes uzadītā un vispatīkamākās satikšanās ir dzīvē. Jo tam visam vajag kaut ko tik gaistošu un netveramu, kā laiku. Un nav patīkamākas apziņas par to, ka Tu savu dārgo laiku esi veltījis man. Tu esi sēdējis un par mani domājis. Arī tagad!

izdomāta pasaule.

Kā es aizbraucu uz kādu studentu pārņemtu pilsētu, tā sirds plīst un arī gribas. Gribas to mazo, piesmakušo istabiņu, ilgošanos pēc mājām, makaronus rītā-pusdienā-vakarā un bibliotēku. Jā, nez kapēc sajūta, ka mācīties var tikai caur cīņu un kaut nelielām, bet ciešanām, manī iesakņojusies diezgan stabili. Laikam tāpēc studēšanu Rīgā nespēju uztver nopietni - te viss ir tik ērti un ierasti, ka studentu apliecība manā makā nespētu mainīt manus dienas paradumus.

Vakuums smadzenēs.

Vai Tu esi ievērojis, kā neizprotamas lietas aptur smadzenes?! Jā, jā. Nevis mēs izmantojam smadzenes, lai to saprastu, bet dažas sekundes ļaujam tām beidzot atpūsties. Ieraugot kaut ko ierastu un ikdienišķu, galvai izskrien cauri doma: "Krēsls. Koks. Ā. Koka krēsls." Bet, kad pa acīm gadās kas neierasts, tad smadzenes apstulbs: "!?" Viņas beidzot nezina, ko par to domāt. Briesmīgi laba sajūta. Kaut kas līdzīgs sķaudīšanai. Kā zināja teikts vienas aizlienētas grāmatas izdomātais varonis, tieši šī iemesla dēļ cilvēkus tik ļoti saista kataklizmas, katastrofas un nāves. Es savukārt nevaru atrast iemeslu, kādēļ lai viņam nepiekristu. Kaut tas ir izdomāta tēla viedoklis.

Nedrīkst. Bet svinēt dzīvi gribas.

Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi starp vieniem vienīgiem nedrīkst. Un jo vairāk nedrīkst, jo vairāk gribas, un jo vairāk gribas, jo vairāk nedrīkst... Tā tas aug augumā kā aritmētiskā progresija līdz es vairs vispār  nesaprotu, cik tad ļoti patiesībā nedrīkst. Un tad gribas pamēģināt, lai uzzinātu... Hhh. Nedrīkst!!!

Londonas džinsi ar latviešu dvēseli.

Par pašmāju biznesa veiksmes stāstiem mēs visu ļoti labi zinām, atbalstām un pa retam pat nopērkam. Bet kā ir ar tiem, kas savu pasaku uzbūvējuši citur? Viena šāda latviešu leģenda ir iemiesojusies Trousers London vīriešu džinsu leiblā un šobrīd gatavojas iekarot pasauli. Un viņiem ir ko teikt, no viņiem ir ko ņemt un, kas pats galvenais, viņiem ir ko dot!

Gribēt.

Protams, neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka atliek vien vēlēties, atliek vien kaut ko no visas sirds kārot... Bet nevar taču vairāk gribēt nekā gribas. Jūtu stiprumu tač' nevar noregulēt. Vakar pēc trīs gadu kārošanas beidzot tiku (tā vēl ir ceļā!) pie savas sapņu kleitas. Ja par šādu gribēšanu runā visi tie viedie, ja patiešām ir jāgrib šitik ļoti, tad tā līdz kaulam ko vēlējusies esmu tikai pāris reizes dzīvē.

No vienas puses un no otras. Jāskatās!

Gan jau viņi ir izdomājuši, ka man tā varētu patikt vislabāk, bet es dažreiz tiešām nesaprotu, kāpēc ar mani viss notiek tik koncentrēti. Ja ir jāstrādā, tad pie vairākiem projektiem uzreiz, neatlaidīgi, nepagurstoši un mēģinot sadalīt savu uzmanību. Ja ballējos, tad vienmēr iekrīt vairāki sarīkojumi vienā vakarā, kurus tad nu ar nosvīdušu augšlūpu mēģinu apvienot. Ja atpūšos, tad diezgan burtiski un vairākas dienas no vietas. Tāpēc laikam gribas dzīvot pie jūras - tad sēdēšanu šūpuļtīklā ar grāmatu un tējas krūzi klēpī varētu definēt kā atpūtu pie jūras. Tik pat ļoti galējībās ieslīgst arī mans ledusskapis, naudas maks un veļas grozs. Nesen pamanīju, ka pat ar teātri man iet līdzīgi - četras izrādes vienā nedēļā, lai gan visu teātra brīvlaiku bez viņa iztiku diezgan labi.