Par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu!

Atverot aizkaru, pasmaidīt kļūst arvien grūtāk. It kā jau neko nesagaidu no 'tur-ārā', bet, ieraugot patiesību, sabēdājos un ieslēdzu gaismu. Tikko ilgi sēdēju ar kompi klēpī un domāju, ka nē, bēdīga es neko nerakstīšu. Bēdīgums mums katram pašam atliku likām pielipis pie aknām. Un tad pēkšņi es visu sapratu - ja nebūtu beigusies vasara, es nebūtu sākusi rakstīt šo žurnālu!

Pasaule bez robežām.

Es biežāk raudu aiz prieka, ne aiz bēdām. Nē, nav tā, ka nav bēdu - viss ir līdzsvarā. Bet kaut kā tie laimes mirkļi atbruņo un padara bezspēcīgu! Tā nu nedēļas nogalē nespēju vien turēt asaras, jo ik pa laikam mani pārņēma sajūta, ka pasaulei vairs nav robežu.

Stāsti man!

Es diezgan bieži pie sevis mēdzu spēlēt spēles. Nav jau tā, ka garlaicīga dzīve, bet kaut kā man patīk aizrauties. Ejot pa ielu un klausoties mūziku ar acīm filmēju klipiņus. Ja nav mūzika, tad mēģinu noķert pretimnācēju skatienus. Ja braucu mašīnā, tad blakus mašīnās mēginu atrast kādu, kurš dzied līdzi tai pašai radio stacijai. Nesen atklāju vienu spēli, ko fantastiksi spēlēt mājās. Uzspēlējam?

Madaras rūdījums.

Atceros, ka Maikls Džeksons reiz mēģināja sagaidīt Jauno gadu vairākas reizes. Sāka Austrālijā un tad ar lidmašīnu skrēja saulītei pa priekšu. Es šajās divās brīvdienās piedzīvoju četrus gada laikus. Visus Latvijā un tik niecīgā attālumā vienu no otra, ka pārbraucot nebija vērts gulēt! Madara filmēja savu pirmo klipu, un es viņiem te palīdzēju, te traucēju!

Māksla nesarežģīt!

Nesen ar draugiem runājām, ka nule ir iestājies laiks, kurā viss cilvēkam nesaprotamais tiek pasludināts par mākslu. Jo trakāk, jo labāk. Jo mazāk saprot, jo lielāka māksla. Vismaz pašmāju līmenī, jo par ārpasauli neko daudz nezinu. Un tāpēc ir tik patīkami, ka ir kāds, kurš nesarežģī un ir tik ļoti saprotams, bet apbrīnojams reizē. 

Bailēm mēli parādīt!

Katram savas bailes, bet visiem kā vienam tās dažreiz žņaudz. Es spilgi atceros vismaz divas reizes savā dzīvē (otrreiz pārlasot uzraksītot, atcerējos jau četras), kad no bailēm gandrīz paģību. Tā, ka sirds sāk sisties tik stipri, ka jākrīt gar zemi. Un abos (četros) šais gadījumos to sekmēja gaidīšana. Tev tā jau ir bail, bet Tev vēl liek pagaidīt līdz Tu tiksi pie savām bailēm. Un nākamajā bailīgajā situācijā es atkal izvēlējos pagaidīt. Pagaidīt, cerot, ka notiks brīnums un bailes pāries. Šajā nedēļas nogalē notika pavisam cits brīnums - saņemties un nenogaidot spert soli pretīm savām bailēm, mani pierunāja kāds gaisa bruņinieks, kuram nezinu vārdu, tikai atceros acis.

Katram sava Sigulda.

Sestdien gluži nejauši attapos Siguldas Kaķīškalnā. Saulītē ēdot brokastis, skaitīju fotoaparātu klikšķus un zibšņus. "Kā Tev šķiet, cik bildes šeit vienas rudens dienas laikā top?" jautāja Alise. Un man, mazliet nokaunoties, nācās atbildēt, ka mēs pašas tikko kādas 20... Kāpēc es kaunējos?! Jo man vienmēr ir licies, ka Latvija ir skaista no visām pusēm un visās malās. Nu tā, ka tiešām skaista un man patīk! Un tāpēc tā rudens baudīšana Siguldā man liekas mazliet nodevīga. Siguldai jau tiek citu "Ehh, cik skaisti!" un "Umm, Tu jūti kā smaržo?". Tādēļ savējos ehh un uhh es gribētu atstāt kur citur. Nu tā, lai samīļoti un apbrīnoti ir visi Latvijas kaktiņi!

Dzīvesprieka rokasgrāmata.

It's all about the little things! Dažreiz es pati to piemirstu, un tad ir tik jauki tie brīži, kad kāds pamanīts sīkums tā pa īstam iepriecina un liek iekšēji lekt kājās un bļaut: "Nu ja! Nu pareizi! Tais sīkumos tak dzīvo tas ikdienas prieks!" Oi, tas vairs nebija pie sevis! Man sanāca pārāk skaļi!? Es atvainojos, jūs noteikti esat jau pieraduši pie dīvaiņiem sabiedriskajā transportā. Nē? Es šodien esmu jums pirmais?! Nu tad esiet vērīgāki!!! Ir jābūt ļoti uzmanīgam un dažreiz pat mērķtiecīgam, lai visu dienu staigātu priecīgs!

Tu esi skaists pat pliks, tas ir arī viss!

Jūs visi esat skaisti un varat būt arī neglīti. Protams, ja vajag. Jūs visi vēl esat jauni, bet varat būt arī pietiekami veci. Ja vajag. Ir pienācis laiks, kurā mēs varam būt jebkādi, mēs varam būt tieši tādi, kādiem gribas būt vai kādus mūs kādam vajag. Un tas jau paliek bīstami.

Kino meditācija.

Tā kā es nejūtos necik kompitenta kino jomā, tad neņemšos apgalvot, kad īsti tas sākās. Priekš manis laikam ap "Avatāra" laiku. Pēkšņi kino sāka lielām ļaužu masām stāstīt to patiesību, ka ieklausoties sevī varam uzzināt daudz vairāk kā jebkurā akreditētajā augstkolā. Pēkšņi kino sāka rādīt, ka Tu un es, ka mēs jau visu zinām, tikai pašiem sevī tās zināšanas jāatrod.

Vakariņas arhitektūras šedevrā!

Mana draudzene Zane Tetere ir visai neparasta sieviete. Teikt, ka es viņu apbrīnoju būtu tas pats, kas nepateikt neko. Zane dzīvo sešpadsmitajā ātrumā un šķiet, ka pārtiek no kaut kādas kosmiskās enerģijas. Mūsu pieklusinātajās sarunās par puišiem, viņa reizi trīs minūtēs atbild uz kāda pasūtītāja, meistara, kolēģa telefona zvanu, un pēcāk atkal turpina tai pašā pieklusinātajā tonī. Arī Tu manu draudzeni pazīsti visai labi, jo viņa ir izdomājusi, kā jāizskatās Tavam priekam.