Bailēm mēli parādīt!

Katram savas bailes, bet visiem kā vienam tās dažreiz žņaudz. Es spilgi atceros vismaz divas reizes savā dzīvē (otrreiz pārlasot uzraksītot, atcerējos jau četras), kad no bailēm gandrīz paģību. Tā, ka sirds sāk sisties tik stipri, ka jākrīt gar zemi. Un abos (četros) šais gadījumos to sekmēja gaidīšana. Tev tā jau ir bail, bet Tev vēl liek pagaidīt līdz Tu tiksi pie savām bailēm. Un nākamajā bailīgajā situācijā es atkal izvēlējos pagaidīt. Pagaidīt, cerot, ka notiks brīnums un bailes pāries. Šajā nedēļas nogalē notika pavisam cits brīnums - saņemties un nenogaidot spert soli pretīm savām bailēm, mani pierunāja kāds gaisa bruņinieks, kuram nezinu vārdu, tikai atceros acis.

Nedēļas sākumā ar skaļu dzinn manā pasta kastē iekrita vēstule ar tematu "aerodium". Tajā Madaras dzirnakmeņa griezēja Lote jautāja, vai kāds gribētu palidot. Man jau tad sametās bail, bet palika arī interesanti. Un pēc jā! vārda teikšanas jau vairs nebija atkāpšanās ceļa. Liktenīgajā sestdienas rītā mēģināju aizgulēties, bet nesanāca. Mēģināju sev iestāstīt, ka jūtos ne visai labi no iepriekšējā vakarā izdzertajām vīna glāzēm. Bet skaidri atcerējos, ka tādas bija tikai divas, tāpēc arī šis pašapmāns nedarbojās. Tā nu tieši noteiktajā laikā ieradāmies Siguldā. Ārprāc, cik tā uzparikte ir liela! Un viņi ir noņēmuši aizsargtīklu reālākai lidojuma sajūtai?! Sakot: "Super, kā mums ir paveicies!", nodomāju tieši pretējo. Neiedrošināja arī līguma parakstīšana, kurā 13. punkts skanēja nepārprotami: "Pakalpojuma saņēmējs pats uzņemas atbildību par lidojuma laikā gūtajām traumām un nāves gadījumu." Kāda Tur vēl atbildība, kad esi miris?! "Miris, toties laimīgs, jo šī taču ir Laimes Tehnoloģija!" prāts pats sev atbildēja!

Un tad tas mirklis bija klāt. Stāvējām aplī ap milzīgo gaisa pūtēju un uzklausījām pēdējās instrukcijas. Nezinu, kā mans gaisa bruņinieks zināja, ka esmu tikai šīs kompānijas modele, jo man galvā bija ķivere un brilles, bet man speciāli viss tika atkārtots divreiz. "Skaidrs, tikai nesāciet lūdzu ar mani. Kāpēc? Jo man ir ļoti bail!" Ieslēdzās motors, visapkārt palika ļoti skaļš, un instruktors viltīgi  paskatījās tieši uz mani. Jā, es biju pirmā! Kāpjot pāri drošības matračiem paspēju vēl viņam iesist pa plecu, tādējādi izrādot savu sašutumu, bet bija jau par vēlu. Rokas gaisā, vēders uz priekšu un mēs kritām. Woow, un mēs lidojām! Cēlāmies augstāk, laidāmies zemāk un man vispār nebija bail. Redzēju Madaru priecīgās sejas, kas man no lejas māja un applaudēja. Redzēju dzeltenās koku lapas un sauli cauri tām. Un tad viss izplūda, jo es laimē biju aizraudājusi brilles! Paldies, Tev, lai arī kā Tevi sauc, šī bija pēdējā laika vērtīgākā mācībstunda. Divdesmit baiļu minūšu vietā, es stāvēju izsmērējusies matračos un laimē raudāju. Laimes vēstnesis izrādās piestrādā arī pie drosmes!

Foto: Aerodium komandas fotosesija pirms došanās uz Las Vegasu.