Pasaule bez robežām.

Es biežāk raudu aiz prieka, ne aiz bēdām. Nē, nav tā, ka nav bēdu - viss ir līdzsvarā. Bet kaut kā tie laimes mirkļi atbruņo un padara bezspēcīgu! Tā nu nedēļas nogalē nespēju vien turēt asaras, jo ik pa laikam mani pārņēma sajūta, ka pasaulei vairs nav robežu.

Piektdienas vakarā ar draugiem pētījām Āziju. Cik tā tālu, cik tā liela un vai mums tur ir īstā vieta. Un nebija tā, ka mums nebija ko par šo vietu teikt. Viedokļu tik daudz, ka pietika trīs vīna glāzēm. Un tā es tur sēdēju un raudāju, saprotot cik viss ir palicis pieejams un tuvs. Tu saki, ka tas ir tālu?! Jālido ar pārsēšanos un pēc tam vēl jābrauc ar zirgu? Es saku, ka tas ir tik vien kā vienas domas attālumā. Izdomāt, ka gribas tur aizbraukt uz ilgāku laiku, lai novērtētu to, kas šeit kļuvis pašsaprotams. Un pēkšņi cilvēkiem vajag Tavu palīdzību tieši par biļetes summu, un arī draugi grib braukt tieši tur pat!!!

Sestdienu ļāvu iesākt Instrumentiem ar koncertu Metakafe. Teletilts ar Tokiju un es atkal sēžu aizmiglotu skatienu. Var jau būt, ka es tāda jūtīga, bet mani tiešām pārņēma neviltots prieks, ka viss ir tik kļuvis tik tuvs.  Priecīgi japāņi māj Tev brokastu laikā! Arlabunakti Japāna, mums priekšā vēl vesela diena!
Un svētdiena... Vai jūs esat kādreiz bijuši iemīlējušies pilsētā?! Es piekrītu, ir mazliet dīvaini, bet sirdij jau nepavēlēsi! :) Katru reizi iebraucot Liepājā, man sāk kutēt vēders un pārņem neviltota laimes sajūta. Un atkal mitras acis. Bet tā pa īstam es apraudājos prombraucot, jo izrādījās, ka arī šiem taureņiem nav robežu un tos var paņemt līdzi! Tā nu viņi man tagad kut vēderā un ik pa brīdim čukst: "Libau!"


Foto: Instrumenti.