Katram sava Sigulda.

Sestdien gluži nejauši attapos Siguldas Kaķīškalnā. Saulītē ēdot brokastis, skaitīju fotoaparātu klikšķus un zibšņus. "Kā Tev šķiet, cik bildes šeit vienas rudens dienas laikā top?" jautāja Alise. Un man, mazliet nokaunoties, nācās atbildēt, ka mēs pašas tikko kādas 20... Kāpēc es kaunējos?! Jo man vienmēr ir licies, ka Latvija ir skaista no visām pusēm un visās malās. Nu tā, ka tiešām skaista un man patīk! Un tāpēc tā rudens baudīšana Siguldā man liekas mazliet nodevīga. Siguldai jau tiek citu "Ehh, cik skaisti!" un "Umm, Tu jūti kā smaržo?". Tādēļ savējos ehh un uhh es gribētu atstāt kur citur. Nu tā, lai samīļoti un apbrīnoti ir visi Latvijas kaktiņi!

Manai vecmāmiņai dārzs ir viss. Tas ir viņas darbiņš, viņas dzīvības dzinulis un dakteris reizē. Kad jāiet dārzā, tad vairs nesāp mugura un ir jau sadzijuši vakar uzplēstie pušumi. Dārza dēļ ir vērts agri no rīta celties, un tikai dārza dēļ drīkst nokavēt Panorāmu. Dārza dēļ arī nedrīkstot vēl savos 82 gados mirt: " Kā tad Te viss izskatīties?! Jūs taču aizmirsīsiet izrakt studentu neļķītes, un viņas nosals. Kurš noņems samtenēm sēklas? Jums taču vējš galvā!" Un tad, kad lielie dārza darbi ir izdarīti, tad vecmāmiņa uz nedēļu iet slimnīcā. Un tā katru gadu. No lielās piepūles sacēlies asinspiediens, no liekšanās savilkts sprands. Bet mēs zinām, ka bez dārza būtu daudz ļaunāk. Mēs izvēlamies mazāko  no ļaunumiem arī šeit! Un es izvēlos savus "Ehh, cik skaisti!" un "Umm, Tu jūti kā smaržo?" atstāt tur, jo Tu redzi, cik tur ir skaisti?! :)