Pirmais solis.
Diena noteikti jāsāk ar savu šī brīža mīļāko dziesmu! Atmetam visus standartus un Grēviņa topus, uzliec to, kas patiešām patīk. Tas nekas, ka Tev kauns jau no youtube.com meklētāja lodziņa. "Ja nu kāds atnāk ciemos un ierauga, ko es esmu meklējis?!" Brrr. Muļķības, par to, kas patīk, nav jākaunas! Tas ir neizdevies joks, ka Holivudas filmas un popmūzika nedrīkst patikt. Kurš ir izdomājis, ka pelnošais ir sū**, bet tas, kas nav finansiāli veiksmīgs, ir māksla. Un ja nu Tev tiešām sanāk viedokļa apmaiņa ar dzīvokļa biedru, tad vienmēr var attaisnoties, ka Tavam ķermenim un garam ir atšķirīgas mūzikas gaumes. Un šobrīd kā reiz Tu atmodini pirmo! :) Es tikko uzliku Džastinu ar dziesmu par mīlestību! Jess!
Otrais solis.
Lūdzu nesabojā sev garstāvokli vairākas reizes pārģērbjoties pie spoguļa, jo Tu izskaties labi pat kartupeļu maisā! (Uz mani šis mierinājums nekad nav strādājis, bet es nolēmu izmēģināt uz jums!)
Trešais solis.
Uz sabiedrisko transportu un/vai sastrēgumu dodies ar patīkamu satraukumu, jo tas taču ir dzīvs kino. Piemēram, vakar 5. trolejbusā visi spēlēja tieši man. Jauns vīrietis laida apsēsties tantiņu, bet šī iespītējās: "Sēdiet, sēdiet! Jums jau droši vien uz darbu jāiet, bet es braukšu mājās skatīties "Ugunsgrēku"!" Vai tās divas pilnīgi vienādās meitenes. Labākajām draudzenēm jau tā dažreiz gadās, ka viss ir vienāds. Viņas atšķīra tikai tas, ka viena no viņām runāja latviski, otra krieviski. Un viņas sapratās! Viņām pat bija par ko smieties! Un tas pirmklasnieks, aizspēlējās čūsku telefonā un ieskrēja lielajai tantei dibenā! Vectēvam par to tādi prieki, ka piemetās klepus, jo mazdēls neklausīja un telefonu nost nelika! Vispār žēl, ka Tu tur vakar nebiji! Noteikti kādreiz izbrauc ar trolejbusu! Tie Ls 0,70 ir to vērti!
Ceturtais solis.
Izdejo velnu, kad vien vajag! Kad Tu pēdējo reizi dejoji darba tualetē?!
Piektais solis.
Pārnākot mājās, neieslēdz LNT ziņas, bet samīļo visus, ko mīli! Un tad pasaki sev paldies, ka šodien tikai priecājies!
Man liekas, ka daudzi cilvēki kļūst priecīgāki no tā vien, ka viņu dēļ kāds cits ir nepriecīgs. Zini, kad man pie darba vietas vēl nebija aizvērta tradicionālā pusdienu ieskrietuve, es bieži tur redzēju, jā, samērā jaunu puisi, kaut kur zem trīsdesmit, zaļā darba kostīmā, ar tirgus parasto džemperi, puscaurās sporta kurpēs, speķainiem matiem un brillēm, par kādām parasti ņirgājas. Un viņš vienmēr ēda bulciņu no šķīvīša un pēc tam zupu. vēl pirka Coca-colu. Es sapratu, ka man viņu cilvēcīgi ir žēl, nevis tāpēc, ka viņš tur tā izskatītos, bet es iedomājos, ko viņš dara mājās pēc darba? Vai viņu arī kāds samīļo? Es varbūt nevietā par viņu žēlojos, jo varbūt viņš ir mājās ļoti laimīgs, bet man no malas viss ap viņu izskatījās bēdīgi. Un tā arī ar tantēm un onkuļiem sabiedriskajā transportā. Ko es ar to gribēju teikt? Ka tad, kad cenšos iedziļināties tai filmā par 70 santīmiem (es gan parasti lietoju e-talonu, tad man tas sanāk kaut kādi 49 santīmi), man drīzāk paliek bēdīgi. Tāpēc es biežāk kļūstu par latvieti un domāju tikai par sevi tai brīdī.
AtbildētDzēstEs gribeeshu izmeegjinaat jauno zemaas griidas tramvaju no Alfas uz Centru 5dienas vakaraa.. :) Bet nu kaut kad naakotnee tikai ;)
AtbildētDzēstPirmo Tavu teikumu lasot, sāku priekā drebēt! Otrais mani nomierināja - viss ir pa vecam! :)
AtbildētDzēstBet manu dienu iepriecināja šis cilvēcīgi siltais raksts. Svētdienas rīta kafijas prieciņš.
AtbildētDzēstIedvesmojošs rakstiņš, paldies! :)
AtbildētDzēst