Gatavojoties lielajai debijai video žanrā, nolēmu apvīlēt un apmīlēt savus nagus. Īstenībā man ļoti patīk skaistumsaloni, jo tas man atgādina slepenu sieviešu sanāksmi un pasaules pārņemšanas plānošanu. Ieslēgušās mazā pagrabiņā, mēs tur dziedam, filozofējam, būvējam sapņus un viena otru atbalstām cīņā ar/par pretējo dzimumu. Arī šoreiz viss noritēja kā plānots līdz brīdim, kad manī atklāja absolūtu neuzticēšanos cilvēkiem, pat savas jomas profesionāļiem. Pēc mirklīgām pārdomām biju spiesta piekrist: "Jā, bet neviens no tā vēl nav nomiris!" Pa durvīm mani izvadīja bažīgs skatiens un "Ļaujies visam, kas notiek!" novēlējums.
Bet no rītā man jau bija citas rūpes. Centos neaizgulēties, vāriju cidoniju tēju, meklēju vilnas zeķes un atlikušo rītu pavadīju mēģinājumos tās iedabūt gumijniekos. Arī diena bija visai piepildīta - pārbaudīju grimētājas sadarīto, pretojos ģērbējas idejām, apšaubīju scenāriju un pie sevis bubināju, ka gaismotājs ar vienu lukturi nav gaismotājs. Pēc 16 stundām zīda kleitiņā + 4 garādu temperatūrā es sabruku pie kamīna. Es biju tik ļoti nogurusi no ... no filmēsanas grupas kontrolēšanas, ka nesapratu, cik labi ir būt mājās. Aizmigu ar atklāsmi, ka lielāko daļu savas enerģijas esmu izšķiedusi cīņā ar visiem citiem, ne aukstumu.
Un otrā diena izdevās lieliska - zāle bija zaļāka, sniegs vairs nesniga, saule spoži spīdēja, man bija silti, mati bija skaisti, kleitu gribējās paturēt un pat pusdienas bija garšīgas. Un Madarai būs pats skaistākais klips, kādu mēs kopīgi spējām radīt! Un Stendziniekam vismaz vienreiz dzīvē ir bijusi taisnība apgalvojot, ka ir pienācis ūdens laikmets, kurā izdzīvo tas, kurš iemācās plūst, ļauties un pielāgoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru