Stāsti man!

Es diezgan bieži pie sevis mēdzu spēlēt spēles. Nav jau tā, ka garlaicīga dzīve, bet kaut kā man patīk aizrauties. Ejot pa ielu un klausoties mūziku ar acīm filmēju klipiņus. Ja nav mūzika, tad mēģinu noķert pretimnācēju skatienus. Ja braucu mašīnā, tad blakus mašīnās mēginu atrast kādu, kurš dzied līdzi tai pašai radio stacijai. Nesen atklāju vienu spēli, ko fantastiksi spēlēt mājās. Uzspēlējam?

Skapī uz grīdas gulēja šorti. Droši vien kaķis, ložņājot pa savu iedomu daudzstāveni, izmetis. Grasījos jau likt tos atpakaļ "varbūt-kādreiz" plauktā, kad šie sāka stāstīt. "Mūs nopirka Upīc pēc kārtīgi novinētas nakts. Kā mēs bijām pārbijušās sēžot viņa somā! Iztēlojāmies kā plīstam pa vīlēm un tad mūs izmet. Kur vispār nonāk visas tās drēbes, kuras cilvēkiem vairs nav vajadzīgas?!" Tā nu šortus mierinot, ņēmu un tos pirmo reizi uzvilkt. "Wou! Pareizi Zane izskaitļoja - Tu mums esi tieši laikā! Jā, kad Upīc izgulējās un saprata, ka esam viņam par maziem, mēs nonācām pie Zanes. Tas jau bija patīkamāk - mūs pasniedza kā dāvanu un uz mirkli mēs jutāmies godāti. Tomēr arī Zanei nederējām. Labi, ka viņa iedomājās par Tevi. Labi, ka mēs Tevi satikām!" Tu saproti, cik daudz stāstu Tev ir visapkārt?! Tie zābaki stāsta par draudzeni, kura Londonā gāja karot ar pasta darbinieku streiku, lai tik man viņus atsūtītu. Tas krēsls atmiņā tur veco Zelmastanti, kura manai mammai bērnībā mācīja pīpēt. Uz galda stāv ķemme no Reikjavikas viesnīcas, un tā ir Bites dāvana Mārtiņa ūsām saimnieka dzimšanas dienā. Viss, stop. Man ir jābrauc uz tenisu. Bet Tu gan, Tu noteikti paklausies, ko stāsta lietas Tev atpkārt.