Māksla nesarežģīt!

Nesen ar draugiem runājām, ka nule ir iestājies laiks, kurā viss cilvēkam nesaprotamais tiek pasludināts par mākslu. Jo trakāk, jo labāk. Jo mazāk saprot, jo lielāka māksla. Vismaz pašmāju līmenī, jo par ārpasauli neko daudz nezinu. Un tāpēc ir tik patīkami, ka ir kāds, kurš nesarežģī un ir tik ļoti saprotams, bet apbrīnojams reizē. 

Ar Gustavo mēs neesam ne draugi, ne paziņas. Tas ir kaut kas man nenodefinējams, un laikam arī nevajag. Ir patīkami redzēt, ka cilvēks ver vaļā muti tikai tad, kad ir ko teikt. Ir patīkami dzirdēt, ka jebkuru domu var noformulēt vienā vienkāršā teikumā. Ir patīkami novērot, ka pēdējo Gustavo albumu man pieprasīja padsmitgadīgais brālēns, bet no rakstāmgalda nozaga mamma! "Es paklausīšos un ap Ziemassvētkiem Tev atdošu atpakaļ!" Zinu, zinu, ap Ziemassvētkiem viņai būs Stinga laiks.

Un šodien ir tik līksmi, jo vakarā ir koncerts. Atceroties pēdējos divus, paliek vēl priecīgāk. Gustavo mūzika ir viena no retajām, kas patīk gan manam garam, gan ķermenim. Un tas jau ir dubultprieks!

Foto: Kristīne Šumska