Jūs visi esat skaisti un varat būt arī neglīti. Protams, ja vajag. Jūs visi vēl esat jauni, bet varat būt arī pietiekami veci. Ja vajag. Ir pienācis laiks, kurā mēs varam būt jebkādi, mēs varam būt tieši tādi, kādiem gribas būt vai kādus mūs kādam vajag. Un tas jau paliek bīstami.
Ar stilistu, frizieru, makeupistu un fotošopa palīdzību mēs izdabājam savām vai citu iegribām. Viegli vīpsnājot par MTV paaudzi, kurai netiek potēts tas labākais stils, jo stringos Bejonce uzstājas tikai videoklipos (nevienam paparaci nav izdevies viņu tādu noķert uz ielas), mēs aizmirstam abstrahēties un paskatīties paši uz sevi. Vai mēs liekot roku uz sirds varam apgalvot, ka mūs neietekmē drauga nejaušā atzīšanās par patiku pret lielām krūtīm, ka mūs neietekmē modē esošās rudmates (es meloju un komplimentēju sev, he), ka mums nav ideāls, kam neapzināti līdzinamies?! Es nevaru. Pati lasu divus modes blogus un katru trešo dienu pārskatu jaunākās Keitas bildes. Un kaut arī man ir sajūta, ka es tikai skatos, skaidri zinu, ka tā nav. Bet... Nav jau viss tik slikti, kā es te mālēju! Kamēr mēs ejam saskaņā ar savi, ne kādam izdabājam, tikmēr viss ir atļauts. Galvenais, ka Tu un es tai visā jūtamies komfortabli un tas negrauž mūsu iekšējai būtībai.
Pati varu lepoties (vai tiešām?) tikai ar šiem diviem uzskates materiāliem, kuros kādam no manis kaut ko ir vajadzējis. Ne izlikšanās par 40 gadīgu krievu sievieti, ne par nevainīgu meiteni man nesagādāja nekādu piepūli vai diskonfortu (mazliet nosalu, bet tas arī viss!). Kas tikai apstiprina to, cik viegli ir nedzirdēt savu iekšējo sajūtu un dzīvot, ļaujoties straumei. Jo es pati... es pati šobrīd labprāt staigātu ādas biksēs, ja vien kaut kur varētu dabūt 34 izmēru! Jā, un visu nobeidzot es tiešām būšu tik naiva, ka novēlēšu mums visiem ieklausīties sevī un tikai tad modes žurnālos! Bučas!
Bet tas, kādus fashion blogus tu lasi, taču atkarīgs no tevis. Tu neseko visiem MTV artistiem, modes žurnāliem vai filmām (500 Days of Summer priekš manis), bet tikai tiem, kuru stils tev jau patīk, vai kuru ideja (movement) tev patīk. Tāpēc ieklausīšanās modes žurnālos jau *ir* ieklausīšanas sevī.
AtbildētDzēstEs lasu konkrēto blogu vai žurnālu, jo man ir peņemams veids, kādā tas runā ar mani. Tas ļauj aizmirsties un paskatīties kā dzīvo citi. Bet realitātē, šeit un tagad man ir pašai sava pasaka! Izlasot detektīvromānu es neeju un neaplaupu banku, tad kāpēc izlasot Vogue es eju un nopērku sarkanu lūpukrāsu!?
AtbildētDzēstIzlasot detektīvu tu neaplaupi banku, bet ja tev patīk laupītāja tēls un kā viņš izturas, tu taču vari mainīt arī savu stilu (ne tikai ģērbšanas, bet arī dzīves). Piemēram, Tailers Derdens. Es nerīkošu underground cīņas klubus un (spoiler!) nespridzināšu ēkas, bet es varu no viņa paņemt kaut kādas interesantas domas:
AtbildētDzēst"This is your life and it's ending one minute at a time"
Pie tam, tas pat var notikt automātiski, bez sevis analīzes un visuma atbildes (42!) meklēšanas. Tas pats arī ar ģērbšanas stilu. Man ir daudz mīļākas filmas, bet tas nenozīmē, ka centīšos ģērbties pēc visiem varoņiem. Tikai pēc Toma Hensona, kura stils mani uzrunāja.
Tas, ko es gribu pateikt, tā izvēle bieži nenotiek racionāli, bet gan emocionāli, zemapziņā.
Man visu laiku liekas, ka mēs runājam par vienu un to pašu! :)
AtbildētDzēst