Kino meditācija.

Tā kā es nejūtos necik kompitenta kino jomā, tad neņemšos apgalvot, kad īsti tas sākās. Priekš manis laikam ap "Avatāra" laiku. Pēkšņi kino sāka lielām ļaužu masām stāstīt to patiesību, ka ieklausoties sevī varam uzzināt daudz vairāk kā jebkurā akreditētajā augstkolā. Pēkšņi kino sāka rādīt, ka Tu un es, ka mēs jau visu zinām, tikai pašiem sevī tās zināšanas jāatrod.

Tagad, kad manā kontā bez "Avatāra" ir vēl "Pirmsākums", "Karatē puika", " Leģenda par pēdējo gaisa pavēlnieku" un rādās, ka arī "Ēd, lūdzies, mīli"  ir par to pašu tematu, man vairs nav šaubu, ka kino mūs kam gatavo. Protams, var teikt, ka tagad tādas filmas ir modē. Man tomēr naivi gribas ticēt, ka aiz visa tā holivudas un modes plīvura stāv kaut kas tiešām cēls. Kāds tēls (sanāca ar atskaņām kā Laurika dziesmā!), kas maigi mūs ved uz kādu patiesību. Protams, atceroties, ka tieši kino un televīzija 50.gadu Amerikā sievieti pataisīja par mājsaimnieci, varam arī nebūt tik atvērti šim jaunajam kino trendam. Tomēr man joprojām gribas ticēt, ka šoreiz viss ir savādāk, ka šoreiz mērķi ir cēli!

Nesenā IR intervija ar Džemmu Skulmi man palīdzēja atrast kādu patiesību pašai priekš sevis. Māksliniece stāsta, kā nesen ir mācījusies meditēt talkā ņemot Jura Rubeņa kristīgo meditāciju, līdz sapratusi, ka viņa sen jau to dara gleznojot.
Atliek vien darīt ko tādu, kas Tev no sirds patīk un aizrauj, lai smadzenes atslēgtos un galva būtu brīva no domām. Es sapratu, ka ar mani tas notiek adot, zīmējot un nu arī tenisu spēlējot. Un, tā kā Gulbis ir visai psihs, par savu tenisa pratneri izvēlējos daudz prātīgāku putnu! Pīlēn, es uzvarēšu!

Ps. Es zaudēju.

Foto: Juris Pīlēns