prieka motors

Princesēm ir prieka motors, kuru iedarbina prieks –

sev par prieku, skriet ar prieku princesēm ir prieks.

Skriet pa zemi sausu, gausu, noķert lietu, kamēr līst,

un pa izdīgušu stigu uzskriet augstu debesīs,

tālak skriet pa zilu gaisu, kur makonīši plaukst,

skriet ar prieku, un no prieka aizvien ātrak augt.

Viņas noskrien vakardienu, ceļā apsteidz visus mūs,

skrien par to, kas ir, un tālak viņas skrien par to, kas būs.

Autors nezinām, bet par Umu.

i'm easy. i'm sunday morning.

pilsētas mūzika

Tādās dienās kā šī (kas būs bezgala saulaina!), es ar acīm filmēju klipiņus. Ēnu spēle, mākoņi peļķēs, garām skrienošās steidzīgās kājas, pretimnākošo smaidi un neizpratne. Ieraugi to pilsētas kaķi, izgrezno tramvaju rutīnu un izbaudi Čakenes skatlogus.  Tik neatkārtojami viegli un gaistoši. Kaut kas, kas tikko bija un vairs nav. Viņa vietā nāca cits, kurš tagad jau arī...

cilvēcīgi dzīvniecisks.

Kaķene vienmēr ir bijusi vairāk mana. Nu tāda, kura skaļi pieprasa, dzer tikai tekošu ūdeni un pati nekad nelien klēpī. Izrādīt savu vajadzību pēc cilvēka taču reāli apdraud brīvības sajūtu.

Suns atkal ir viņa. Viņus vieno nomoda skriešana, ciešs un biežs miegs, nespēja apvainoties, krāns un pretestība pret jebkāda veida pavēlēm.

Ceļojums uz citām pasaulēm.

Arhiteks man teica: "Nāc uz visskaistāko māju visā ielā. Sarkanie ķieģeli un balkons tur." Operators teica, ka tas ir tur, kur jābūt Anatomikumam, un laikam arī esot (bet nav!), un kur kāpņu telpā jāfilmē filmas, kas laikam jau arī esot tur filmētas.
Mūziķis ieteica kafejnīcu, kur pie durvīm ar sveicienu "Gud riba!" sagaida korejietis. Bet režisors gaidīja tajā ar viesmīli kā no Samuruja.
Pavārs pusdienām ieteica sviesta zivi, bet bārmenis baidīja, ka no pārlieku lielas zvīņaino ēšanas pastiprināti augot spalvas.
Draudzene no televīzijas grib būt dīdžeja, un otra (tā, kura strādā fotošopā) viņai pievienojas. Tikmēr draugs no konkurējošās televīzijas dzied Eirovīzijā, un ļauj man būt lepnai!

A es... Es mazliet māku runāt visās šajās valodās, jo viņi mani mazliet ir ielaiduši savās pasaulēs.

Šķīstošās sajūtas

Ir tādas nevēlmās īpašības, kuras man sevī vispār netraucē. Pagaidām. Ir arī tādas, kuras redz tikai citi, un zin - paši ar vainīgi. Pagaidām. Bet ir viena, kas kaitina jau pat mani. It kā uz labu - izcīnīsimies un būs miers. Bet prognozētais miers nemaina šī brīža amizantumu!

Es naivi ceru, ka bija kāds, kurš lasot ievadu pie sevis nodomāja: "Ūja, vai šitai meitenei ir arī kāda sliktā īpašība!" Ja tas nebiji Tu, tad apsveicu - Tu esi reālists un/vai arī visai labi mani pazīsti. Lai arī kura rakstura iezīme prātā ienāca Tev, man pašai kādu laiku sirdī durās Kanye Westa apdziedātā "And I always find somethin' wrong..."
Kad izskatījusies čupu Islandes bildes un no galvas iemācījusies šo te Somijas pasaku video, skaļi sāku gribēt, mani apturēja Bites: "Vai Tu esi paskatījusies ārā pa logu?!"  Ō! Pie mums ir Islande, ir Somija... Nē. Latvija un viņas skaistā ziema! Nē, tā ir mūsu skaistā ziema! Nē... Jā!

Iedzēru Liepājas šķīsteni viskija glāzē, uzvilku villenes un iešu novērtēt to, kas man ir. Cerams pretī nāksi arī Tu!


In Love With Winter from Martins Vilums on Vimeo.

Pieaugušo sarunas smaržo pēc dūmiem.

Kad mēnesi netiec pie rakstīšanas, tad pirmo atkalsatikšanos ar klaviatūru taupi kā vienīgo mandarīnu 1987.gada  Ziemassvētku paciņā. Diez no kuras pasaules malas mandarīnus iepirka mans bērnudārzs "Pasaciņa"? Šodienas augļu izcelsme vairs neliekas tik svarīga. Šodien banāni aug (te)pat Islandē!

Vannas istabas asaras.

Shooting "Madara" from Kupi Kozu on Vimeo.

Kur vien es dzīvoju, tur vienmēr pludo vannas istaba. Sākumā man likās, ka sodāmi ir citi, taču viņi pārstāja būt vainīgi, līdzko sāku dzīvot viena. Tagad jau esmu pieradusi, ka, izkāpjot no vannas, iekāpju peļķē. Sākumā vēl mēģināju saprast, kā tas ūdens tur gadās. Bet pēc vairākām nevieksmīgām attiecībām ar santehniķiem, pieņēmu, ka ūdens caur flīžu šuvēm tek uz augšu. Jā, tek tieši manā vannas istabā. Un ar laiku jau pierod, ka pati varu neslaucīties - kamēr sasmeļu grīdu, tikmēr esmu nožuvusi. Bet tikai šodien es sapratu, ka patiesībā uzlieku šai mazajai iztabiņai pārāk lielu nastu.

Greizais mīļums.

Pirms svētkiem Mākslas akadēmijas studentu tirdziņā nopirku visšķībāko jaku pasaulē. Viņa bija tik nepareiza, tik neveikla, ka momentā kļūva mīļa. Laikam mani pievilka tas, ka viņai nebija nekādu pretenziju. Viņa nekandidēja uz augsto modi vai meiteņu sajūsmu, visdrīzāk viņa nekandidēja pat uz sekmīgu atzīmi. Tai jakas šķībumā pazūd manā greizā mugura un izgāztais vēders. Droši vien iztaisnotos pat Pizas tornis.

Mazo lietu spēks.

Sakot, ka visa sāls tajās mazajās lietās, es tieši to arī domāju. Sīkumi maina lielas lietas, un to vērojot es  jūtos tik aizkustināta, it kā man dotu redzēt kā skudra maina Daugavas tecēšanas virzienu.

iztēles sērfotājs.

Droši vien interneta vēsturnieki šo laiku sauc par "kad sērfošanu aizstāja twītošana" periodu. Tikmēr es kā vecs komunists spītīgi atsakos pieņem demokrātisko pasauli ar tās publiskajiem čiepstieniem un pieturos pie vecās labās viedokļa uzspiešana blablaa formā šeit pat. Un turpinu sērfot. Ik pa laikam pagūglēju ceļojumu galapunktus, paskatos kādas tur pludmales un iztēlojos, kā es tur. Ik pa laikam paskatos Keitas Mosas bildes, un turpinu domās defilēt. Tad pārmaiņas pēc atrodu kādas universitātes studiju piedāvājumu un turpinu tur mācīties...

sniega gudrība.

Vakar vakarā, beidzot nonākot horizontālā stāvoklī, es sapratu, ka man patiešām nav ko teikt. Ne Tev, ne sev, nevienam. Tā mazliet pārsteigta par domu zudumu es aizmigu tieši 246 lapaspusē. Vai esat pamanījuši, cik miegs tomēr ir tolerants?! It kā nāk Tevi sagrābt un izslēgt, tomēr pagaida līdz tiec pie nodaļas beigām. Manējais tā vienmēr dara. Ja viņš vēl atlocītu lapas stūrīti un aizvērtu grāmatu, tad man liktos, ka tās grāmatas pašas lasās.

pagātnes vilkšana.

Ja aiziet no darba neatskatoties, tad pēc pāris gadiem var nākties smagi nopūlēties, lai kādu savu veikumu sadzītu rokā. Pirmām kārtām jau jāatceras, ko esi uztaisījis. Tad jātiek galā ar mirkļa depresiju, jo atklāsme, ka neko jau tādu atmiņā paliekošu, atstāj rūgtumu zem mēles. Tad kāda diena jāpavada internetā googlējot visus vecos klientus, lai saprastu, ka no taviem darbiem tur palikušas tikai drumstalas. Vietā sen nākuši citi - jaunāki, spēcīgāki, ar citu saukli un svaigākām sejām. Un, kad kopā ar rūgtumu norīts arī lepnums, tad jāsūta vecie kolēģi arhīvā un jāuzklausa sašutums, kāpēc gan neesot paņēmis līdzi ne kripatiņu pagātnes.

Savējā Liepāja.

Tikko gribēju sākt taisnoties, ka šis nav Liepājas domes apmaksāts blogs tūrisma veicināšanai, bet sapratu, ka nu nafig. Es vienkārši gribu to zilo (esmu dzirdējusi arī par zaļo!) Liepājas goda pilsoņa pasi. Kuram no jums tāda ir?! Adodiet! Ja kādam strādā radi Liepājas domē - iesakiet. I'm here, still waiting. Kāpēc man viņu vajag? Lai godājami visus varētu saukt par savējiem. Savādāk dažreiz tā jocīgi - puiši nokrīt pie kājām lausties ar rokām, un es nesaprotu - ko man tagad - kaunēties, ka viņi redz man zem svārkiem?! A, ja visi savēji, tad visi savējie...

Laika vērtība.

Manā pasaulē laiks ir vērtība, ne nauda. Visvērtīgākais ir tas laiks, ko kāds ir pavadījis gatavojot un gatavojoties. Mīļākās ir paša attīstītās bildes akadēmijas laboratorijā, skaistākās kartiņas ir pāštaisītās (laikam izklausās briesmīgi neseksīgi), siltākā šalle ir draudzenes uzadītā un vispatīkamākās satikšanās ir dzīvē. Jo tam visam vajag kaut ko tik gaistošu un netveramu, kā laiku. Un nav patīkamākas apziņas par to, ka Tu savu dārgo laiku esi veltījis man. Tu esi sēdējis un par mani domājis. Arī tagad!

izdomāta pasaule.

Kā es aizbraucu uz kādu studentu pārņemtu pilsētu, tā sirds plīst un arī gribas. Gribas to mazo, piesmakušo istabiņu, ilgošanos pēc mājām, makaronus rītā-pusdienā-vakarā un bibliotēku. Jā, nez kapēc sajūta, ka mācīties var tikai caur cīņu un kaut nelielām, bet ciešanām, manī iesakņojusies diezgan stabili. Laikam tāpēc studēšanu Rīgā nespēju uztver nopietni - te viss ir tik ērti un ierasti, ka studentu apliecība manā makā nespētu mainīt manus dienas paradumus.

Vakuums smadzenēs.

Vai Tu esi ievērojis, kā neizprotamas lietas aptur smadzenes?! Jā, jā. Nevis mēs izmantojam smadzenes, lai to saprastu, bet dažas sekundes ļaujam tām beidzot atpūsties. Ieraugot kaut ko ierastu un ikdienišķu, galvai izskrien cauri doma: "Krēsls. Koks. Ā. Koka krēsls." Bet, kad pa acīm gadās kas neierasts, tad smadzenes apstulbs: "!?" Viņas beidzot nezina, ko par to domāt. Briesmīgi laba sajūta. Kaut kas līdzīgs sķaudīšanai. Kā zināja teikts vienas aizlienētas grāmatas izdomātais varonis, tieši šī iemesla dēļ cilvēkus tik ļoti saista kataklizmas, katastrofas un nāves. Es savukārt nevaru atrast iemeslu, kādēļ lai viņam nepiekristu. Kaut tas ir izdomāta tēla viedoklis.

Nedrīkst. Bet svinēt dzīvi gribas.

Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi starp vieniem vienīgiem nedrīkst. Un jo vairāk nedrīkst, jo vairāk gribas, un jo vairāk gribas, jo vairāk nedrīkst... Tā tas aug augumā kā aritmētiskā progresija līdz es vairs vispār  nesaprotu, cik tad ļoti patiesībā nedrīkst. Un tad gribas pamēģināt, lai uzzinātu... Hhh. Nedrīkst!!!

Londonas džinsi ar latviešu dvēseli.

Par pašmāju biznesa veiksmes stāstiem mēs visu ļoti labi zinām, atbalstām un pa retam pat nopērkam. Bet kā ir ar tiem, kas savu pasaku uzbūvējuši citur? Viena šāda latviešu leģenda ir iemiesojusies Trousers London vīriešu džinsu leiblā un šobrīd gatavojas iekarot pasauli. Un viņiem ir ko teikt, no viņiem ir ko ņemt un, kas pats galvenais, viņiem ir ko dot!

Gribēt.

Protams, neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka atliek vien vēlēties, atliek vien kaut ko no visas sirds kārot... Bet nevar taču vairāk gribēt nekā gribas. Jūtu stiprumu tač' nevar noregulēt. Vakar pēc trīs gadu kārošanas beidzot tiku (tā vēl ir ceļā!) pie savas sapņu kleitas. Ja par šādu gribēšanu runā visi tie viedie, ja patiešām ir jāgrib šitik ļoti, tad tā līdz kaulam ko vēlējusies esmu tikai pāris reizes dzīvē.