Greizais mīļums.

Pirms svētkiem Mākslas akadēmijas studentu tirdziņā nopirku visšķībāko jaku pasaulē. Viņa bija tik nepareiza, tik neveikla, ka momentā kļūva mīļa. Laikam mani pievilka tas, ka viņai nebija nekādu pretenziju. Viņa nekandidēja uz augsto modi vai meiteņu sajūsmu, visdrīzāk viņa nekandidēja pat uz sekmīgu atzīmi. Tai jakas šķībumā pazūd manā greizā mugura un izgāztais vēders. Droši vien iztaisnotos pat Pizas tornis.

Mazo lietu spēks.

Sakot, ka visa sāls tajās mazajās lietās, es tieši to arī domāju. Sīkumi maina lielas lietas, un to vērojot es  jūtos tik aizkustināta, it kā man dotu redzēt kā skudra maina Daugavas tecēšanas virzienu.

iztēles sērfotājs.

Droši vien interneta vēsturnieki šo laiku sauc par "kad sērfošanu aizstāja twītošana" periodu. Tikmēr es kā vecs komunists spītīgi atsakos pieņem demokrātisko pasauli ar tās publiskajiem čiepstieniem un pieturos pie vecās labās viedokļa uzspiešana blablaa formā šeit pat. Un turpinu sērfot. Ik pa laikam pagūglēju ceļojumu galapunktus, paskatos kādas tur pludmales un iztēlojos, kā es tur. Ik pa laikam paskatos Keitas Mosas bildes, un turpinu domās defilēt. Tad pārmaiņas pēc atrodu kādas universitātes studiju piedāvājumu un turpinu tur mācīties...

sniega gudrība.

Vakar vakarā, beidzot nonākot horizontālā stāvoklī, es sapratu, ka man patiešām nav ko teikt. Ne Tev, ne sev, nevienam. Tā mazliet pārsteigta par domu zudumu es aizmigu tieši 246 lapaspusē. Vai esat pamanījuši, cik miegs tomēr ir tolerants?! It kā nāk Tevi sagrābt un izslēgt, tomēr pagaida līdz tiec pie nodaļas beigām. Manējais tā vienmēr dara. Ja viņš vēl atlocītu lapas stūrīti un aizvērtu grāmatu, tad man liktos, ka tās grāmatas pašas lasās.

pagātnes vilkšana.

Ja aiziet no darba neatskatoties, tad pēc pāris gadiem var nākties smagi nopūlēties, lai kādu savu veikumu sadzītu rokā. Pirmām kārtām jau jāatceras, ko esi uztaisījis. Tad jātiek galā ar mirkļa depresiju, jo atklāsme, ka neko jau tādu atmiņā paliekošu, atstāj rūgtumu zem mēles. Tad kāda diena jāpavada internetā googlējot visus vecos klientus, lai saprastu, ka no taviem darbiem tur palikušas tikai drumstalas. Vietā sen nākuši citi - jaunāki, spēcīgāki, ar citu saukli un svaigākām sejām. Un, kad kopā ar rūgtumu norīts arī lepnums, tad jāsūta vecie kolēģi arhīvā un jāuzklausa sašutums, kāpēc gan neesot paņēmis līdzi ne kripatiņu pagātnes.

Savējā Liepāja.

Tikko gribēju sākt taisnoties, ka šis nav Liepājas domes apmaksāts blogs tūrisma veicināšanai, bet sapratu, ka nu nafig. Es vienkārši gribu to zilo (esmu dzirdējusi arī par zaļo!) Liepājas goda pilsoņa pasi. Kuram no jums tāda ir?! Adodiet! Ja kādam strādā radi Liepājas domē - iesakiet. I'm here, still waiting. Kāpēc man viņu vajag? Lai godājami visus varētu saukt par savējiem. Savādāk dažreiz tā jocīgi - puiši nokrīt pie kājām lausties ar rokām, un es nesaprotu - ko man tagad - kaunēties, ka viņi redz man zem svārkiem?! A, ja visi savēji, tad visi savējie...

Laika vērtība.

Manā pasaulē laiks ir vērtība, ne nauda. Visvērtīgākais ir tas laiks, ko kāds ir pavadījis gatavojot un gatavojoties. Mīļākās ir paša attīstītās bildes akadēmijas laboratorijā, skaistākās kartiņas ir pāštaisītās (laikam izklausās briesmīgi neseksīgi), siltākā šalle ir draudzenes uzadītā un vispatīkamākās satikšanās ir dzīvē. Jo tam visam vajag kaut ko tik gaistošu un netveramu, kā laiku. Un nav patīkamākas apziņas par to, ka Tu savu dārgo laiku esi veltījis man. Tu esi sēdējis un par mani domājis. Arī tagad!

izdomāta pasaule.

Kā es aizbraucu uz kādu studentu pārņemtu pilsētu, tā sirds plīst un arī gribas. Gribas to mazo, piesmakušo istabiņu, ilgošanos pēc mājām, makaronus rītā-pusdienā-vakarā un bibliotēku. Jā, nez kapēc sajūta, ka mācīties var tikai caur cīņu un kaut nelielām, bet ciešanām, manī iesakņojusies diezgan stabili. Laikam tāpēc studēšanu Rīgā nespēju uztver nopietni - te viss ir tik ērti un ierasti, ka studentu apliecība manā makā nespētu mainīt manus dienas paradumus.

Vakuums smadzenēs.

Vai Tu esi ievērojis, kā neizprotamas lietas aptur smadzenes?! Jā, jā. Nevis mēs izmantojam smadzenes, lai to saprastu, bet dažas sekundes ļaujam tām beidzot atpūsties. Ieraugot kaut ko ierastu un ikdienišķu, galvai izskrien cauri doma: "Krēsls. Koks. Ā. Koka krēsls." Bet, kad pa acīm gadās kas neierasts, tad smadzenes apstulbs: "!?" Viņas beidzot nezina, ko par to domāt. Briesmīgi laba sajūta. Kaut kas līdzīgs sķaudīšanai. Kā zināja teikts vienas aizlienētas grāmatas izdomātais varonis, tieši šī iemesla dēļ cilvēkus tik ļoti saista kataklizmas, katastrofas un nāves. Es savukārt nevaru atrast iemeslu, kādēļ lai viņam nepiekristu. Kaut tas ir izdomāta tēla viedoklis.

Nedrīkst. Bet svinēt dzīvi gribas.

Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi starp vieniem vienīgiem nedrīkst. Un jo vairāk nedrīkst, jo vairāk gribas, un jo vairāk gribas, jo vairāk nedrīkst... Tā tas aug augumā kā aritmētiskā progresija līdz es vairs vispār  nesaprotu, cik tad ļoti patiesībā nedrīkst. Un tad gribas pamēģināt, lai uzzinātu... Hhh. Nedrīkst!!!

Londonas džinsi ar latviešu dvēseli.

Par pašmāju biznesa veiksmes stāstiem mēs visu ļoti labi zinām, atbalstām un pa retam pat nopērkam. Bet kā ir ar tiem, kas savu pasaku uzbūvējuši citur? Viena šāda latviešu leģenda ir iemiesojusies Trousers London vīriešu džinsu leiblā un šobrīd gatavojas iekarot pasauli. Un viņiem ir ko teikt, no viņiem ir ko ņemt un, kas pats galvenais, viņiem ir ko dot!

Gribēt.

Protams, neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka atliek vien vēlēties, atliek vien kaut ko no visas sirds kārot... Bet nevar taču vairāk gribēt nekā gribas. Jūtu stiprumu tač' nevar noregulēt. Vakar pēc trīs gadu kārošanas beidzot tiku (tā vēl ir ceļā!) pie savas sapņu kleitas. Ja par šādu gribēšanu runā visi tie viedie, ja patiešām ir jāgrib šitik ļoti, tad tā līdz kaulam ko vēlējusies esmu tikai pāris reizes dzīvē.

No vienas puses un no otras. Jāskatās!

Gan jau viņi ir izdomājuši, ka man tā varētu patikt vislabāk, bet es dažreiz tiešām nesaprotu, kāpēc ar mani viss notiek tik koncentrēti. Ja ir jāstrādā, tad pie vairākiem projektiem uzreiz, neatlaidīgi, nepagurstoši un mēģinot sadalīt savu uzmanību. Ja ballējos, tad vienmēr iekrīt vairāki sarīkojumi vienā vakarā, kurus tad nu ar nosvīdušu augšlūpu mēģinu apvienot. Ja atpūšos, tad diezgan burtiski un vairākas dienas no vietas. Tāpēc laikam gribas dzīvot pie jūras - tad sēdēšanu šūpuļtīklā ar grāmatu un tējas krūzi klēpī varētu definēt kā atpūtu pie jūras. Tik pat ļoti galējībās ieslīgst arī mans ledusskapis, naudas maks un veļas grozs. Nesen pamanīju, ka pat ar teātri man iet līdzīgi - četras izrādes vienā nedēļā, lai gan visu teātra brīvlaiku bez viņa iztiku diezgan labi.

Par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu!

Atverot aizkaru, pasmaidīt kļūst arvien grūtāk. It kā jau neko nesagaidu no 'tur-ārā', bet, ieraugot patiesību, sabēdājos un ieslēdzu gaismu. Tikko ilgi sēdēju ar kompi klēpī un domāju, ka nē, bēdīga es neko nerakstīšu. Bēdīgums mums katram pašam atliku likām pielipis pie aknām. Un tad pēkšņi es visu sapratu - ja nebūtu beigusies vasara, es nebūtu sākusi rakstīt šo žurnālu!

Pasaule bez robežām.

Es biežāk raudu aiz prieka, ne aiz bēdām. Nē, nav tā, ka nav bēdu - viss ir līdzsvarā. Bet kaut kā tie laimes mirkļi atbruņo un padara bezspēcīgu! Tā nu nedēļas nogalē nespēju vien turēt asaras, jo ik pa laikam mani pārņēma sajūta, ka pasaulei vairs nav robežu.

Stāsti man!

Es diezgan bieži pie sevis mēdzu spēlēt spēles. Nav jau tā, ka garlaicīga dzīve, bet kaut kā man patīk aizrauties. Ejot pa ielu un klausoties mūziku ar acīm filmēju klipiņus. Ja nav mūzika, tad mēģinu noķert pretimnācēju skatienus. Ja braucu mašīnā, tad blakus mašīnās mēginu atrast kādu, kurš dzied līdzi tai pašai radio stacijai. Nesen atklāju vienu spēli, ko fantastiksi spēlēt mājās. Uzspēlējam?

Madaras rūdījums.

Atceros, ka Maikls Džeksons reiz mēģināja sagaidīt Jauno gadu vairākas reizes. Sāka Austrālijā un tad ar lidmašīnu skrēja saulītei pa priekšu. Es šajās divās brīvdienās piedzīvoju četrus gada laikus. Visus Latvijā un tik niecīgā attālumā vienu no otra, ka pārbraucot nebija vērts gulēt! Madara filmēja savu pirmo klipu, un es viņiem te palīdzēju, te traucēju!

Māksla nesarežģīt!

Nesen ar draugiem runājām, ka nule ir iestājies laiks, kurā viss cilvēkam nesaprotamais tiek pasludināts par mākslu. Jo trakāk, jo labāk. Jo mazāk saprot, jo lielāka māksla. Vismaz pašmāju līmenī, jo par ārpasauli neko daudz nezinu. Un tāpēc ir tik patīkami, ka ir kāds, kurš nesarežģī un ir tik ļoti saprotams, bet apbrīnojams reizē. 

Bailēm mēli parādīt!

Katram savas bailes, bet visiem kā vienam tās dažreiz žņaudz. Es spilgi atceros vismaz divas reizes savā dzīvē (otrreiz pārlasot uzraksītot, atcerējos jau četras), kad no bailēm gandrīz paģību. Tā, ka sirds sāk sisties tik stipri, ka jākrīt gar zemi. Un abos (četros) šais gadījumos to sekmēja gaidīšana. Tev tā jau ir bail, bet Tev vēl liek pagaidīt līdz Tu tiksi pie savām bailēm. Un nākamajā bailīgajā situācijā es atkal izvēlējos pagaidīt. Pagaidīt, cerot, ka notiks brīnums un bailes pāries. Šajā nedēļas nogalē notika pavisam cits brīnums - saņemties un nenogaidot spert soli pretīm savām bailēm, mani pierunāja kāds gaisa bruņinieks, kuram nezinu vārdu, tikai atceros acis.

Katram sava Sigulda.

Sestdien gluži nejauši attapos Siguldas Kaķīškalnā. Saulītē ēdot brokastis, skaitīju fotoaparātu klikšķus un zibšņus. "Kā Tev šķiet, cik bildes šeit vienas rudens dienas laikā top?" jautāja Alise. Un man, mazliet nokaunoties, nācās atbildēt, ka mēs pašas tikko kādas 20... Kāpēc es kaunējos?! Jo man vienmēr ir licies, ka Latvija ir skaista no visām pusēm un visās malās. Nu tā, ka tiešām skaista un man patīk! Un tāpēc tā rudens baudīšana Siguldā man liekas mazliet nodevīga. Siguldai jau tiek citu "Ehh, cik skaisti!" un "Umm, Tu jūti kā smaržo?". Tādēļ savējos ehh un uhh es gribētu atstāt kur citur. Nu tā, lai samīļoti un apbrīnoti ir visi Latvijas kaktiņi!

Dzīvesprieka rokasgrāmata.

It's all about the little things! Dažreiz es pati to piemirstu, un tad ir tik jauki tie brīži, kad kāds pamanīts sīkums tā pa īstam iepriecina un liek iekšēji lekt kājās un bļaut: "Nu ja! Nu pareizi! Tais sīkumos tak dzīvo tas ikdienas prieks!" Oi, tas vairs nebija pie sevis! Man sanāca pārāk skaļi!? Es atvainojos, jūs noteikti esat jau pieraduši pie dīvaiņiem sabiedriskajā transportā. Nē? Es šodien esmu jums pirmais?! Nu tad esiet vērīgāki!!! Ir jābūt ļoti uzmanīgam un dažreiz pat mērķtiecīgam, lai visu dienu staigātu priecīgs!

Tu esi skaists pat pliks, tas ir arī viss!

Jūs visi esat skaisti un varat būt arī neglīti. Protams, ja vajag. Jūs visi vēl esat jauni, bet varat būt arī pietiekami veci. Ja vajag. Ir pienācis laiks, kurā mēs varam būt jebkādi, mēs varam būt tieši tādi, kādiem gribas būt vai kādus mūs kādam vajag. Un tas jau paliek bīstami.

Kino meditācija.

Tā kā es nejūtos necik kompitenta kino jomā, tad neņemšos apgalvot, kad īsti tas sākās. Priekš manis laikam ap "Avatāra" laiku. Pēkšņi kino sāka lielām ļaužu masām stāstīt to patiesību, ka ieklausoties sevī varam uzzināt daudz vairāk kā jebkurā akreditētajā augstkolā. Pēkšņi kino sāka rādīt, ka Tu un es, ka mēs jau visu zinām, tikai pašiem sevī tās zināšanas jāatrod.

Vakariņas arhitektūras šedevrā!

Mana draudzene Zane Tetere ir visai neparasta sieviete. Teikt, ka es viņu apbrīnoju būtu tas pats, kas nepateikt neko. Zane dzīvo sešpadsmitajā ātrumā un šķiet, ka pārtiek no kaut kādas kosmiskās enerģijas. Mūsu pieklusinātajās sarunās par puišiem, viņa reizi trīs minūtēs atbild uz kāda pasūtītāja, meistara, kolēģa telefona zvanu, un pēcāk atkal turpina tai pašā pieklusinātajā tonī. Arī Tu manu draudzeni pazīsti visai labi, jo viņa ir izdomājusi, kā jāizskatās Tavam priekam.

Draudzība apkārt globusam!

Dažreiz tā vienkārši notiek, ka Tu kādu satiec un jūs uzreiz kļūstat par labiem draugiem. Un pēc tam jau vairs nav svarīgi, uz kuru pusi katrs braucat, ko darat un cik bieži viens ar otru runājat. Dažreiz tā vienkārši notiek, ka Tev dzīve piešķir kādu, ar kuru tiekoties pat pēc gada sajūta ir kā tiekoties pēc nedēļas. Nav mulsuma brīžu, nav neveikla klusuma un sarunu par laiku.

Tavas dzīves scenārijs.

Jo vairāk es iedziļinos, jo dziļāk manī iesakņojas sajūta, ka kāds mūs vada. Un te es nerunāju ne par dieviem, ne par kosmisko enerģiju, pat ne par ķirzakām, kuras it kā jau sen pārvaldot pasauli. Tas ir miesīgs cilvēks, ar savām vājībām un savām vēlmēm, no kurām viena ir būt pieprasītam citu cilvēku (patērētāju) vidū. 

Lielpilsētas sajūta.

Tā pat kā visiem, man gribas to, kā man nav. Pēdējā laikā stipri svārstos starp diametrāli pretējām vēlmēm -  dzīvot lavas laukā un lielpilsētā. Šobrīd uzvaru pār mani ņem vēlme pēc lielpilsētas sajūtas, jo tik ļoti gribas apburzīties cilvēkos, pavadīt dienu Worhola ekspozīcijā un vakarēt mazā kafejnīciņā.

Kā adīt seksīgi!?

Man jau bija aizdomas, ka patērētāju sabiedrības kopīgais uzskats par rokdarbiem un paša roku darbu nav nekāds glaimojošais. Un tik un tā Andželīnas paziņojums filmā 'Salt', ka rokdarbi un ēst gatavošana nav seksīgi, mazliet apbēdināja.

Mammas sievišķība!

Mana dārgumu lāde nav aprakta dziļi zemē, bet uznesta bēniņos. Tā ir tik milzīga, ka sķiet, ka tā tur stāvējusi mūžīgi un māja gluži vienkārši tai apbūvēta apkārt. Es pat nespēju iedomāties nevienu reālu veidu, kā to lielo trīsdurvju skapi kāds ir uznesis bēniņos. Vecāmāte, protams, manu iztēli nolika pie vietas: "Beidz muļķoties! Izjaucām pa daļām un uznesām!" Bet neviens nespēj nolikt pie vietas manu sajūsmu, ka viņa ir saglabājusi trīs māsu jaunību bēniņos!

Pirmā publiskā saruna ar sevi.

Ak, ir tik labi beidzot ķerties pie lietas un apmierināt gadu dīkstāvē nomesto rakstīšanas prieku.
-Kāpēc es to nedarīju ātrāk?

Meklējam pozas garenai bildei.

-Redz, raksta tematu apstiprināšanu ar žurnālu redaktoriem, iekļaušanās laika termiņos un reāla rezultāta redzēšana tikai pēc mēneša vairs nenesa agrāko prieku.
-Labi, un aizmirstot visus jau iepriekš izdomātos attaisnojumus, kāpēc es nerakstīju tad, kad man to tiešām gribējās?